Pīpētāji un dēles
Vai jūs jau esat redzējuši "šausminošo" klipu par smēķēšanas postošo ietekmi, kurā kāds cilvēks baltā halātā peldina dēles?
Es īsti nesapratu, ko tas plikpauris ar šo analoģiju vēlējās pateikt? Vai iebāžot galvu tajā burkā mēs arī sāktu locīties kā tā dēle? Vai smēķējot ūdenspīpi, cilvēkam pa muti sāk plūst asinis? Varbūt nav ieteicams smēķēt, ja tev plaušās dzīvo dēles?
Tikpat veiksmīgi viņš varēja brīdī, kad dēle sāk spļaut asinis, savā pamācošajā balsī paziņot: "Un te mēs uzskatāmi varam pārliecināties, ka ASV prezidentu Kenediju tik tiešām nogalināja citplanētieši." Pie velna, kādā veidā dēles locīšanās nikotīna, darvas un citu ne pārāk labu vielu pildītā ūdenī var kaut ko liecināt par smēķēšanas ietekmi uz cilvēka organismu? Es esmu pārliecināts, ka dēlei nepatiktu arī gulēt smiltīs karstā vasaras dienā, bet nez vai tas būs labs arguments pret došanos uz pludmali.
Varbūt tad ieviešam "dēles standartu"? Visiem pārtikas produktiem un citām lietām, ar ko ikdienā saskaras cilvēks, būtu jāiziet obligātās dēļu pārbaudes - dēle tiktu izpeldināta attiecīgajā produktā un tikai tad, ja tā pēc peldes jūtas normāli, ražotājs varētu lepni uz iepakojuma likt uzlīmi ar smaidīgas dēles attēlu. Varu derēt, ka atrastos ļoti daudz cilvēku, kas gribētu būt droši, ka patērē tikai dēlēm draudzīgus produktus.
Piedevām tiek ļoti pārliecinoši apgalvots, ka dēlei dzeltenīgais ūdens nepatīk. Kā viņi vispār var zināt, kas dēlei patīk, kas ne? Esmu novērojis, ka ļoti līdzīgi uzvedas arī jauni cilvēki klubos nedēļas nogalēs. Laikam būs jāsecina, ka viņi visi tur cieš nežēlīgas mokas. Varbūt dēle, sajutusi nikotīna maigos pieskārienus savai ādai, sāka ekstāzē dejot un zīmēt krāsainus virpuļus ūdenī ar izdzertajām asinīm.
Bet cilvēki skatās un šausminās. Runātājam taču mugurā ir balts halāts un arī telpa izskatās līdzīga ārsta kabinetam, tad jau laikam dikti zinātnisks tas eksperiments bijis. Un vēl tā drūmā mūzika fonā - tādu vispār izmanto tikai tad, kad tiek stāstīta absolūtā patiesībā.
Bet nav gluži tā, ka šis video ir pilnīgi stulbs un bezjēdzīgs. Kaut ko mēs tomēr varam no tā mācīties: nevajag turēt savas dēles ūdenspīpē, tas viņām liek dīvaini uzvesties.
100 mērkaķi
Es gan Līdakas vietā nestāstītu visiem, ka esmu kļūdījies, balsojot par valdības apstiprināšanu. Tas nekā laba par viņa prāta spējām neliecina. Gan tas, ka viņš kļūdījās, gan tas, kā viņš pēc tam taisnojās. Tipa: "Man likās, ka tika nepareizi nosaukts kāda ministra kandidāta vārds, tāpēc netīšām nospiedu neīsto pogu." Par ko tad tu, Ingmār, pēc tavām domām balsoji? Par likumprojektu katram deputātam, kurš kāpj tribīnē, izsniegt kasti banānu un virvē iekārtas riepas ierīkošanu sēžu zāles vidū?
Un vēl tas kā Līdakas partijas biedrs TV ziņu sižetā stāstīja apmēram: "Mums jau te vairākiem deputātiem tā gadījās. Es pats arī sākumā nospiedu nepareizo pogu, bet tomēr paspēju izlabot savu kļūdu." Vai var būt vēl tiešāks veids kā pateikt: "Mēs te visi tādi nedaudz pastulbi esam, bet tas jau ir normāli, vai ne?" Kas, jūs tur Pacman esat sanākuši uzspēlēt vai valsti pārvaldīt? Ja nezini, ko tā poga dara, tad nespied viņu! Interesanti būtu uzzināt, cik bieži deputāti šādi kļūdās savos balsojumos. "Ak, mēs par prezidentu tikko balsojām!? Es domāju, ka izvēlamies, kādu picu pasūtīt!"
Ābrahāms un Īzāks
Starp citu, šis ir viens no maniem mīļākajiem Bībeles stāstiem. Ja bērnībā neesi apmeklējis svētdienas skolu, te būs īss pārstāsts: Dievs teica Ābrahāmam, lai šis paņem savu dēlu Īzāku uzliek uz akmens bluķa un noslaktē šo par pierādījumu, ka Ābrahāms tiešām ir padevīgs Dieva kalps. Ābrahāms tipa domā: "Nu, labi - ja jau Dievs tā grib, lai jau šim tiek." Uzved dēlu kalnā, sasien šo un atvēzējas, lai darītu Dievu laimīgu, bet pēkšņi Dievs saka: "Ābrahām, nedari tā, es taču tikai pajokoju!" Nu kaut kā tā:
Šis stāsts sniedz mums vairākas vērtīgas atziņas. Pirmkārt, tas parāda, ka Dievam patīk pārbaudīt mūsu atjautību, jo viens no desmit baušļiem taču saka "tev nebūs nokaut". Un ja jau Dievs lika šo bausli pārkāpt, tad jāsecina, ka baušļus nav rakstījis Dievs, bet mēs visi labi zinām, ka tā nav taisnība, tātad tas nebija Dievs, kas lika nogalināt Īzāku, un Ābrahāms bija vienkārši vecs, šizofrēnisks muļķis.
Otrkārt, Dievs ir jāklausa arī tad, ja Viņa runāšana ar tevi tev šķiet tikai iedomas un murgi un Viņa pavēles ir absurdas un nesaprotamas, jo pat visnesaprotamākās halucinācijas ir Dieva radītas un uzliktas tev kā pārbaudījums tavai ticībai.
Treškārt, mēs skaidri redzam, ka Dievs ir sieviete jeb - kā mēdz sacīt - tā kunga ceļi ir neizdibināmi. Jo tikai sieviete var sākumā teikt "tev nebūs nokaut", bet tad pavēlēt tev tomēr "nokaut", un tad, kad tu beidzot esi gatavs to darīt, atkal mainīt savu viedokli, sakot, ka patiesībā jau tev nemaz nevajag "nokaut".
Ceturtkārt, nevajag baidīties vai mēģināt bēgt, ja kāds cilvēks (piemēram, tavs tēvs) mēģina tevi nogalināt, pamatojot šo vajadzību ar Dieva vēlmi. Kaut kādā dīvainā, nevienam nesaprotamā veidā tas viss ietilpst Dieva lielajā plānā. Tādēļ atvieglo šī Dieva sūtņa darbu, ļauj viņam tevi nogalināt un nepretojies. Izņemot, protams, ja šis sūtnis ir musulmanis. Tad gan ietriec viņam lodi pierē, lai šis iet ellē ar visām savām 72 jaunavām.
Un visbeidzot, piektkārt, nevajag noniecināt kristietību tikai tāpēc, ka tā māca akli pakļauties balsīm savā galvā, kas liek nogalināt savu miesīgu dēlu. Bībele māca daudzas stulbas lietas, bet mēs taču visi labi zinām, ka viss Bībelē rakstītais, kas mūsdienās ir zaudējis savu jēgu, ir pretrunīgs vai absurds ir jāuztver tikai un vienīgi kā metafora. Un tas, ka ar laiku šo metaforu kļūst arvien vairāk un vairāk, protams, pieder pie lietas.
Mans viedoklis par kreiļiem
Principā man ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks ir kreilis vai labrocis. Rakstiet kā vēlaties - kaut vai, iespraužot sev pildspalvu ānusā un grozot savu pakaļu virs papīra lapas, bet nebāziet savu perversiju man sejā! Visi normāli cilvēki raksta ar labo roku, un neviens ar to nelielās un nerīko gājienus un visādas parādes. Bet kreiļi jau nevar tā vienkārši dzīvot, viņiem pat ir pašiem sava pasaules kreiļu diena!
Kad es veikalā redzu kādu cilvēku, kas uz čeka parakstās ar kreiso roku, man uzreiz kļūst nelabi, iedomājoties, ka viņš arī omleti kuļ un masturbē ar to pašu roku. Tas taču ir pilnīgi slimi! Un kad vēl es savā šķīstajā prātā iedomājos, ka viņš noteikti ar kreiso roku vēl regulāri izdur acis maziem kaķēniem un iepļaukā bezpalīdzīgus zīdaiņus uz ielas, man uznāk nepārvarama vēlme paņemt pusķieģeli un dauzīt viņa galvu līdz visas kreiļa samaitātās smadzenes iztek pa viņa ausīm.
Bet es jau neesmu neiecietīgs cilvēks, nē! Pret normāliem cilvēkiem - tādiem kā es - man nav itin nekādu iebildumu. Tie kreiļi vienkārši paši uzprasās. Iedomājieties, viņiem gribas īpašas šķēres, ko var turēt kreisajā rokā, jo, redz, ar normālām šķērēm neesot ērti. Kas būs tālāk? Viņi pieprasīs iespēju rakstīt no labās puses uz kreiso, lai roka neaizsegtu uzrakstīto tekstu?
Es vispār nespēju saprast, kāpēc kreiļiem ļauj kļūt par skolotājiem? Vai tiešām mēs gribam, lai mūsu bērni tiek psiholoģiski ietekmēti, liekot viņiem domāt, ka rakstīt ar kreiso roku ir normāli? Un ko tu darītu, ja tavs mazais Pēterītis vienu dienu atnāktu mājās no skolas un teiktu: "Man skolotājs mācīja, ka cilvēks var rakstīt ar kuru roku ērtāk, tāpēc es tagad būšu kreilis." Es domāju gan, ka tu uzreiz aizietu pie tā skolotāja un apgrieztu viņa sprandu, lai nemaitā vairs bērnus. Bērniem jau no mazām dienām jāsaprot, ka tikai normāli cilvēki - tādi kā es - ir pilnvērtīga sabiedrības daļa, bet visus pārējos drīkst un vajag pazemot un nicināt kā prusakus, kas viņi patiesībā arī ir.
Un vēl tā kreiļu propaganda, ka viņi esot apdāvināti un ģēniju vidū kreiļu īpatsvars esot lielāks kā sabiedrībā kopumā. Ja kādu interesē mans viedoklis, tas viss ir tikai tāpēc, ka kreiļi netiek pietiekami bieži sisti un vairs nezina savu īsto vietu. Runā arī, ka no pēdējiem septiņiem ASV prezidentiem četri esot kreiļi. Nav jau nekāds brīnums, ka visi amerikāņi ir resni un stulbi, ko gan var gaidīt no valsts, kurā valda ļaunums. Jā, ļaunums - latīņu valodā kreisais tiek apzīmēts ar vārdu sinistra, kas, kā zināms, nozīmē arī ļauns un neveiksmīgs. Ne velti Dievs, kad pavēlēja Ābrahāmam nogalināt savu dēlu kā upurjēru savam priekam, viņš lika ņemt dunci labajā rokā, jo kreisā roka ir no sātana, vai kaut kā tā.
Bin Ladena nāves pierādījums
Manā rīcībā nonākušas dokumentālas liecības, kas neapgāžami un nepārprotami apstiprina publiski izskanējušo informāciju par Osamas bin Ladena pāragro/novēloto (vajadzīgo pasvītrot) nāvi un tai sekojošo viņa mirstīgo atlieku apglabāšanu jūras dzelmē. Lūk, fotogrāfija, ko atteicās publicēt Baltais nams.
1.aprīlis
Kāpēc lielākajai daļai cilvēku katru gadu 1.aprīlī šķiet, ka viņi brīnumainā veidā pēkšņi kļuvuši ārkārtīgi asprātīgi? Un, ka nevietā pasakot: "Tev bikšu priekša vaļā" vai kādu citu tik pat bērnišķīgu "joku", katrs var kļūt par nākošo Džordžu Kārlinu vai Deinu Kuku? Iedomājieties, ka tas tiek pateikts jebkurā citā dienā! Vai tas vēl joprojām liek ķiķināt ūsās un rādīt ar pirkstu uz sarunas biedru, kurš - ak, tu šausmas, cik nenormāli smieklīgi - pat atļāvies tikai pieļaut tādu varbūtību, ka viņa bikšu priekša patiešām varētu neatbilst lietišķās etiķetes grātatās atrodamajām norādēm par galantu ģērbšanās stilu un paradumiem? Jā, atzīstu - arī man trešajā klasē starpbrīžu laikā bija jautri skatīties kā nabaga lētticīgais Oskars pagalam apjucis mēģināja saskatīt un notīrīt "tev tur viss ar krītu nosmērēts" uz savu bikšu mugurpuses, bet tas bija vismaz piecus gadus pirms man starp kājām sāka parādīties pirmās spalviņas!
Tāpat visi ziņu portāli, radio un citi mediji, uzskata par savu pienākumu publicēt kaudzi ar stulbām ziņām, protams, neaizmirstot beigās pierakstīt, ka tā ir 1.aprīļa ziņa, jo pirmajā aprīlī taču joki un pekstiņi vien notiek - nekā nopietna. Ja vēl tās ziņas būtu smieklīgas un neticami aizraujošas, bet tā vietā tās ir vienkārši absurdas un garlaicīgas! Ja es vēlos redzēt nepatiesas, bet interesantas ziņas, es jebkurā laikā varu aiziet uz theonion.com un apmierināt savu vēlmi.
Var jau, protams, man iebilst un teikt, ka ikdiena jau tāpat ir pārāk vienmuļa un šādas joku dienas ir vajadzīgas, un tā tālāk, bet padomājiet mazliet - šī ir diena, kad jebkurš drīkst melot, acīs skatīdamies, un pēc tam vēl pasmieties par piemānīto par viņa "neattapību". Man šajā sakarā rodas jautājums, kur mēs novilksim sarkano līniju? Vai es drīkstētu melot kā liecinieks tiesā? Vai es drīkstētu norēķināties veikalā ar viltotu naudaszīmi? Vai es drīkstētu piezvanīt policijai un pateikt, ka Dikļu kultūras namā izcēlies ugunsgrēks un desmitiem cilvēku smok dūmos, iesprostoti liesmu apņemtajā ēkā? Es, protams, pēc tam ar debilu smaidu sejā priecīgs paziņotu, ka tas viss bijis pirmā aprīļa joks, pēc tam, kad izjokotie būtu man noticējuši un nolasījuši spriedumu apsūdzētajam, iedevuši man veikalā prasīto preci un izsūtījuši piecas ugunsdzēsēju vienības uz notikuma vietu. Es pārspīlēju, teiksi? Kā uz to skatās. Man, piemēram, mana bikšu priekša ir daudz svarīgāka par kaut kādu kultūras namu, kuru es savā mūžā pat redzējis neesmu. Bet ir taču pirmais aprīlis - visiem patīk joki!
Un tagad ejiet mājās un izjokojiet savu kaimiņu, viņš jau sen to bija pelnījis!
Māņticība
Pirms iekāpšanas liftā es vienmēr aizeju uz tualeti pačurāt, pat ja tā īsti nemaz negribas. Nekad nevar zināt, kad tev paveiksies un lifts iesprūdīs starp stāviem uz vairākām stundām.
Ko zeķu krāsa liecina par to valkātāju?
Cilvēku uzvedības pētnieki nonākuši pie secinājumiem, ka izvēlēto zeķu krāsa daudz var pavēstīt par vīrieša raksturu un seksuālo temperamentu, iespējams, ziņo kāds ārzemju portāls, no kura šī ziņa, iespējams, nokopēta, nenorādot atsauci uz raksta oriģinālu.
Britu psihologi pēc veiktajiem pētījumiem sapratuši, ka sievietēm vajadzētu daudz lielāku vērību pievērst partnera zeķu krāsai, kas jau pirms dzimumakta ļaujot prognozēt, cik kaislīgs vīrietis būs mīlas priekos.
Ja vīrietis izvēlas melnas zeķes, viņš ir klasiskā stila piekritējs un diezgan konservatīvs pēc dabas. Par kaislīgu seksu uz viesistabas galda vari aizmirst, toties gultā viņš būs īsts zvērs (ja vien tev patīk bruņurupuči). Pirms seksa viņš vienmēr savas drēbes kārtīgi salocīs un noliks uz gultas malas. Seksa laikā mēģini pārāk skaļi neartikulēt savas sajūtas, citādi tas var neatgriezeniski traumēt viņa psihi.
Baltā krāsa liecina par valkātāja atklātumu. Esi gatava seksa laikā uzklausīt viņa stāstus par bērnībā pazaudēto rotaļu lācīti, kas vīrietim bijis īpaši tuvs. Tāpat viņš tev, visticamāk, atzīsies, ka tavas gaisā paceltās kājas viņam atgādina to trako gadījumu zēnu ģērbtuvē divpadsmitajā klasē pēc sporta nodarbības, izplūstot detaļās un pat nepamanot, ka tu jau esi aizmigusi.
Pelēkās krāsas zeķes vīrieša garderobē norāda uz viņa biseksualitāti. Tev bieži būs jādala uzmanība un gulta ar viņa labāko draugu Miervaldi, bet ja tev patīk, ka seksa laikā abas tavas paduses vienlaicīgi laiza divi vīrieši, tad ieguvēji būs visi.
Sarkanas krāsas zeķu īpašnieki ir kaislīgi un enerģiski, un partnerei būs jāvelta lielas pūles, nomierinot iekarsušo vīrieti, kad viņš mēģinās izģērbt meiteni, kas stāv pirms jums rindā pie lielveikala kases. Vēlākais trešajā randiņā tu saņemsi uzstājīgu aicinājumu piekrist anālajam seksam Nacionālā teātra tualetē izrādes starpbrīdī.
Zilā krāsa liecina, ka vīrietis ir nepieredzējis un droši vien pat nemācēs attaisīt tavu krūšturi. Viņš viegli uzbudinās un ātri beidz, tāpēc uz deju zāles grīdas pārāk cieši nepiespiedies viņam ar saviem gurniem. Zilo zeķu cienītājiem patīk dažādas seksuālās spēlītes, piemēram, spēlēt zoli ar kārtīm, uz kurām redzamas pliku meiteņu fotogrāfijas. Tās viņš ar saviem draugiem var spēlēt visu nakti, pat aizmirstot, ka tu gaidi viņu guļamistabā, tērpusies seksīgas medmāsas tērpā.
Sievietes un viņu biksītes
Interneta vietnē sarkanais.lv izlasīju rakstu "Ko biksīšu krāsa liecina par to valkātāju?". Jūs tikai nepadomājiet, ka šis raksts mani piesaistīja tikai ar fotogrāfijā redzamo pieticīgi ģērbto meiteni, kuras krūšu galiņi nepieklājīgi vīdēja caur puscaursīdīgo audumu. Patiesībā mani vienmēr ir interesējusi zinātnieku un psihologu vēlme ieskatīties zem sieviešu svārkiem, veicot dažādus praktiskus pētījumus, piemēram: "Ko meitenes kaunuma matiņi liecina par viņas pavāres spējām", "Kā pēc sievietes vaidiem, ieejot viņā no aizmugures, uzzināt viņas attieksmi pret Imanta Ziedoņa dzeju" un "Kā pēc dzemdes gļotādas krāsas noteikt sievietes piemērotību finanšu departamenta vadītājas amatam".
Raksts sākas ar britu psihologu secinājumu, ka vīriešiem vajadzētu sieviešu biksītēm pievērst daudz lielāku vērību (it kā mēs to jau tāpat nedarītu). Es uzreiz gara acīm redzēju puišus, kas zinātnes vārdā klubā iepazīstas ar meiteni, sakot: "Sveika, smukulīt! Es laprāt ar tevi padejotu, bet vispirms parādi man, lūdzu, savas biksītes! ... Zaļas!? Nē, atvaino, mazā - mums ar tevi nav pa ceļam!"
Ja tev jau ir 18 vai mamma neskatās, drīksti sekot hipersaitei uz rakstu. Citēšu dažus interesantus domu graudus no šī sacerējuma:
"Ja sieviete izvēlas miesaskrāsas veļu, viņa ir mierīga un māk atslābināties, bet mīlas priekos nekas viņai neliek kautrēties un ar savu augumu viņa ir apmierināta, tāpēc ar kompleksiem vai bailēm necīnās."
Tālāk līdzīgā veidā tiek uzskaitītas citas klišejiskas un banālas attiecības starp biksīšu krāsu un to valkātāju raksturu: sarkanas - kaislīga, rozā - romantiska, baltas - naiva. Bet tad seko pavisam negaidīts paziņojums:
"Dažādu uzņēmumu veiktajās aptaujās noskaidrots, ka aptuveni 72% sieviešu mūsdienās izvēlas miesaskrāsas veļu"
Ko!? Cik? 72 procenti? Jūs gribat teikt, ka gandrīz trīs ceturtdaļas sieviešu ir apmierinātas ar savu augumu!? Es, protams, esmu naivs, bet tad jau drīzāk es noticēšu, ka iespējams palikt stāvoklī, nodarbojoties ar seksu pa telefonu. Visas man līdz šim zināmās aptaujas saka, ka lielākā daļa sieviešu ir kā apsēstas ar uztraukšanos par savu lieko svaru, celulītu, lielo pēcpusi un citām ķermeņa daļām. Ņemiet par piemēru tos pašus britus. Vai tiešām pasaule vienas dienas laikā būtu apgriezusies kājām gaisā? Izrādās, nav vis:
"Šo tendenci apakšveļas tirgotāji skaidro ar slavenību ietekmi – pasaules šovbiznesa zvaigznes, piemēram, amerikāņu aktrise Eva Mendesa un dziedātāja Keitija Perija, intervijās atklājušas, ka visiekārojamākās jūtas tieši miesaskrāsas biksītēs."Tātad atliek secināt vienu no diviem:
- Šis pētījums ir nevērtīgāks par divreiz lietotu tualetes papīra loksni, un nekas no tajā teiktā nav taisnība, jo to sacerējis trīspadsmitgadīgs tīnis, kurš sieviešu biksītes redzējis tikai apakšveļas katalogos un savos slapjajos sapņos.
- 72% sieviešu secinājušas, ka uzvelkot miesaskrāsas biksītes, viņas apmuļķos visus vīriešus, liekot tiem domāt, ka šī sieviete patiesībā ir apmierināta ar savu augumu. Tādā veidā vīrieši, projicējot šīs iedomātās domas savā apziņā, neapzināti pieņems tās kā patiesību, un arī kļūs apmierināti ar biksīšu īpašnieces augumu. Iznāk tāda kā dubultā apgrieztā psiholoģija.
Sieviešu labad gan es ceru, ka tuvāk patiesībai ir pirmais variants.
