Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Gribēju būt objektīvs un, turpinot iesākto diskusiju, uzskaitīt arī lietas, ko vīrieši agrāk darīja vai uztvēra citādi. Gribēju, bet nesanāca - vai nu tādu lietu nav, vai arī es esmu stulbs šovinists, kurš to vien zina kā visās problēmās vainot nabaga sievietes un nemaz nepacenšas ieskatīties spogulī, lai ieraudzītu lielos egoisma baļķus savās acīs.* Nu kaut kā tā. Personīgi man ticamāks šķiet otrais variants, tāpēc vēlos lūgt jūs, dāmas, pierādīt, ka mana nojauta mani neviļ. Atstājiet savu komentāru par to, kas agrāk vīriešu uzvedībā bija labāks, un palīdziet mums visiem kopā atgriezt vecos labos laikus šodienā!

* Apmēram tādus vārdus teica viena meitene, ko satiku veikalā, pēc tam, kad viņa savu celi bija no visa spēka triekusi pret maniem debesu zvaniem un es bezpalīdzīgs vārtījos pa zemi, mēģinot saprast, kas tikko noticis.

Pēdējos gados esmu dzirdējis pārāk daudz joku par sieviešu un vīriešu savstarpējo attiecību tēmu. Nu, tos, kur vīrietis ir no Marsa un sieviete no Venēras. Saka jau, ka daļa taisnības ir katrā jokā, bet patiesākus jokus par šiem man nav gadījies dzirdēt kopš tiem laikiem, kad topā vēl bija anekdotes par Brežņevu. Tieši tāpēc vēlējos šai lietai beidzot pievērsties nopietni un, kas zin', varbūt pat atrisināt šo konfliktu, pirms tas kļūst nekontrolējams un - nedod, dievs - izraisa kodolkaru (pēc maniem aprēķiniem tas būtu noticis jau pagājušogad, ja vien sievietes mācētu uztaisīt atombumbu).

Es, protams, neuzskatu, ka tagad par katru cenu vajadzētu meklēt vainīgo. Tas nebūt nav nepieciešams. Mēs taču visi labi zinām, ka vainīgas ir tieši sievietes. Te būs daži piemēri, kas uzskatāmi nodemonstrēs, kā izmaiņas sieviešu domāšanā un attieksmē pret dzīvi sarežģījušas abu dzimumu kādreiz tik harmoniskās attiecības.

1. Agrāk sieviete nesūdzējās, ka viņas vīrietis atkal nav nolaidis poda vāku. Sieviete bija laimīga, ka viņš ir spējīgs nopelnīt pietiekami daudz, lai vispār varētu atļauties podu ar vāku.
2. Agrāk sieviete neiebilda, ka viņai katru dienu jāstāv virtuvē pie plīts un jāgatavo vakariņas. Sieviete to darīja ar lielu prieku un entuziasmu, lai tikai viņas vīrietim atkal nebūtu jāņem rokā siksna.
3. Agrāk sievietes neiestājās par dzimumu vienlīdzību. Sieviete labprāt atzina vīriešu pārākumu, lai varētu izvairīties no grūtiem un atbildīgiem pienākumiem, tā vietā sēžot mājās un mazgājot traukus.
4. Agrāk sieviete nepārmeta vīrietim, ka viņš atkal pa visu istabu izmētājis savas netīrās zeķes. Sieviete katru dienu mazgāja viņa zeķes un citas drēbes, lai viņas vīrietis vienmēr būtu skaists un smaržīgs.
5. Agrāk sieviete labprāt uzņēma vīrieša draugus savā mājā, kad tie gribēja pa televizoru skatīties futbolu. Sievietei tā bija iespēja parādīt, cik laba namamāte viņa ir, pienesot viesiem aukstu alu un uzkodas.
6. Agrāk sieviete neaizrādīja vīrietim, kad viņš blenza uz citas sievietes apaļumiem. Sieviete saprata vīrieša diskrēto mājienu, ka viņš netiek apmierināts pietiekami bieži un labi, lai viņam nebūtu nepieciešamības blenzt.
7. Agrāk sieviete nevainoja vīrieti par mīlēšanos ar citām sievietēm. Sieviete pateicās vīrietim par to, ka viņš ļauj tai atpūsties dienās, kad "sāp galva".
8. Agrāk sieviete nedusmojās, ka vīrietis atkal aizmirsis kāzu gadadienu. Sieviete bija laimīga, ka viņu vispār kāds ir apprecējis.
9. Agrāk sieviete pēc seksa nevēlējās veselu stundu runāt par dzīvi un attiecībām. Sieviete klusēdama cerēja, ka vīrietis ātri aizmigs un aizmirsīs sievieti izmest no savas gultas.
10. Agrāk sieviete priecājās, ja viņai dzimšanas dienā uzdāvināja mikseri vai putekļu sūcēju. Sieviete novērtēja vīrieša vēlmi padarīt viņas mājas soli vieglāku.

Ceru, ka jūs tagad nepadomāsiet, ka es esmu kaut kāds seksists. Es taču tikai vēlos mieru un saticību ikvienā mājā. Katrā ziņā, ja nu kāda vājā dzimuma lasītāja vēl nav izdomājusi sev skaistu apņemšanos jaunajam gadam, piedāvāju apņemties beidzot kļūt par katra vīrieša sapņu sievieti. Viņš to noteikti novērtēs.

Mīlestības pilnus Jums visiem šos svētkus!

Vēlējos tev atgādināt, dārgais lasītāj, ka šodien visiem Konrādiem ir liela diena, tāpēc būtu tikai pieklājīgi no tavas puses viņus apsveikt un iedzert uz viņu veselību. Ja nu gadījumā nevienu Konrādu šodien klātienē satikt neizdodas, es atļauju tev ierakstīt savu pūkaini smieklīgo dzejolīti vai smieklīgi pūkaino novēlējumu tepat zem šīs iedvesmojošās bildītes.

Es, protams, apzinos, ka rakstīt par TELE2 organizēto reklāmas kampaņu jau sen vairs nav modē, tomēr mana pilsoniskā sirdsapziņa mani neliks mierā, kamēr es to nebūšu izdarījis. Gribēju pastāstīt, ka beidzot esmu sapratis viņu neģēlīgo māsterplānu, un brīdināt jūs visus, kamēr vēl nav par vēlu.

Būsiet jau ievērojuši, ka kādu laiku atpakaļ varoņu mājaslapā parādījās TELE2 reklāma un ačgārni sēdošais tipiņš pelēkajā uzvalkā. Es ilgi skatījos un nevarēju saprast, kur es viņu agrāk jau esmu redzējis. Tā es neziņā mocījos līdz pat vakar vakaram, kad netīšām noskatījos TV3 radīto filmu "Kokaīna kurjers.Priverts", un man viss uzreiz kļuva skaidrs kā diena.

Te būs divi attēli, kas palīdzēs saprast, par ko es runāju (abas bildes noteikti ir aizsargātas ar autortiesībām, kas man nepieder, tāpēc jau iepriekš atvainojos to autoriem par šo rupjo pārkāpumu):

...

Saskatāt līdzību? Šķiet, ka TELE2 ir sapratuši, ka ar mobilo sakaru pārdošanu mūsdienās neko daudz nopelnīt vairs nav iespējams, un sametušies uz vienu roku ar pazīstamāko un neveiksmīgāko narkotiku speciālistu Privertu. Tagad viņi kopīgi plāno uzsēdināt visus TELE2 klientus uz kokaīna, piedāvājot bez maksas runāt ar savu narkotirgoni. Un tas noteikti ir tikai sākums. Varu derēt, ka drīzumā parādīsies arī reklāmas, kas teiks: "Pērc gramu kokaīna pie jebkura mūsu dīlera visā Latvijā un bonusā saņem veselas 100 bezmaksas īsziņas!" Pēc tam, nākošā gada beigās viņi lielīsies, ka visa gada laikā vien trīs cilvēki ir pārgājuši uz citu pieslēgumu, un tikai viens klients atteicies no jebkāda pieslēguma pēc tam, kad atrasts miris no kokaīna pārdozēšanas.

Šodien zvanīju policijai, lai izstāstītu visu, ko zinu par šo noziedzīgo plānu, taču viņi man teica, lai es liekoties mierā un netraucēju viņus ar savām muļķīgajām fantāzijām. Izskatās, ka šīs sazvērestības mērogs ir krietni lielāks kā man sākotnēji šķita, un Mūrnieces skaļie apgalvojumi par atteikšanos no TELE2 pakalpojumiem ir paredzēti tikai vienkāršo ļaužu acu aizmālēšanai. Tāpēc vēlos jūs brīdināt: rūpīgi pārbaudiet visu, ko šņaucat sev degunā! Tas var izrādīties kokaīns.

Varu jūs iepriecināt, ka turpinājums stāstam par Kaspara, Ivetas un Roberta mīlas trīsstūri tiks izdots grāmatā, kuru varēsiet nopirkt visās labākajās grāmatnīcās. Tas tāpēc, ka ar stāsta sākuma uzrakstīšanu esmu izsmēlis visas sava radošā ģēnija paliekas, un neviens normāls cilvēks nebūs ar mieru lasīt manis radīto turpinājumu par velti. Es, protams, neapgalvoju, ka manus rakstus vispār kādreiz ir lasījis kaut viens normāls cilvēks, bet tas jau atkal ir cits stāsts. Provizoriskais grāmatas nosaukums ir "Kaspars. Sāga turpinās". Paralēli grāmatas izdošanas procesam notiek intensīvas sarunas ar Andreju Ēķi par lielbudžeta drāmas, kas balstīta un grāmatas notikumiem, kas balstīti uz patiesiem notikumiem, producēšanu. Pagaidām tiek diskutēts, vai vajadzētu filmas tēliem pievienot arī pāris vampīrus. Andrejs saka, ka tie tagad modē.

Tomēr, zinot, cik jūs esat nepacietīgi, un redzot jūsu patiesās rūpes par Kaspara tālāko likteni, nolēmu jau tagad ieskicēt iespējamo stāsta turpinājumu. Lai saglabātu intrigu un noslēpumainību, man ir veseli trīs turpinājuma varianti.

Ticams turpinājums

Pārnācis mājās pēc vakariņām trijatā, kuru laikā Kaspars uzzināja satriecošos jaunumus, viņš iekrita savā gultā un pavadīja tur nākošās trīs dienas, gauži raudot savā spilvenā. Ceturtās dienas vakarā viņš aizgāja uz tusiņu, kuru kādā viesu namā organizēja viņa paziņa. Tur Kaspars satika daudz neredzētu cilvēku, tai skaitā arī vienu panaivu blondīni, kuru viņš tajā pašā vakarā nolika slīpi kādā no augšstāva istabiņām - lai būtu pavisam drošs, ka neko nenokavē. Nākošajā dienā, pat necenšoties atcerēties savas blondās partneres vārdu, Kaspars atgriezās mājās un vēl trīs dienas pavadīja raudot spilvenā. Pēc tam Kaspars atcerējās par Nīči un secināja, ka atkal kļuvis stiprāks. Iveta gadu vēlāk laimīgi apprecējās. Varbūt ar Robertu, varbūt kādu citu - tas Kasparu neinteresēja. Spriežot pēc kopīgo paziņu nostāstiem, Iveta esot varen ražīga un nu jau savā ģimenē audzina divus ņiprus Kaspariņus.

Traģisks turpinājums

Pirmās pāris nedēļas Rīgā Iveta dzīvoja kā sapnī. Taču vienā dienā sapnis pārvērtās murgā. Tas sākās tad, kad Roberts beidzot atklāja savu īsto dabu un izmeta Ivetu ar visām mantām uz ielas. Kādā puišu ballē Robertu bija savaldzinājis koķetais Daniēls, kurš uzreiz pateica, ka Roberta mājās var būt tikai vieni svārki un tie noteikti nebūs Ivetas. Atgriezusies mājās, Iveta uzzināja, ka nākošajā dienā pēc viņas aizbraukšanas Kaspars izdarījis pašnāvību izdzerot paciņu miegazāļu, pārgriežot sev vēnas un ielecot upē par kopā ar smagu akmeni, kas ar virvi piesiets ap kaklu. Zaudējusi jebkādu uzticību vīriešiem, Iveta atlikušo mūžu nodzīvoja viena pati, audzinādama savus septiņpadsmit kaķus un skatīdamās koru karus.

Romantisks turpinājums

Nākošajā rītā pēc liktenīgajām vakariņām Iveta un Roberts tika atrasti bez dzīvības pazīmēm guļam Roberta vecāku mājā. Abiem bija ar lielu nazi caurdurtas sirdis, un uz sienas ar asinīm rakstīts: "Tagad tu zini, kā es jūtos. Tavs Kaspars." Policija turēja aizdomās Kasparu, taču viņš bija pēkšņi pazudis. Daži runāja, ka viņš aizbraucis uz Tibetu un pievērsies reliģijai. Citi mēļoja, ka viņš, sapratis, ko izdarījis, aiz bēdām pats nomira un viņa pīšļi uzreiz pārvērtās pelnos. Viņa gars esot kļuvis par meiteņu tikumības sargātāju un tagad ceļo apkārt pa pasauli, padarot mīkstu katra vīrieša priekazizli, ja tas nepiedienīgi tuvu pietuvojas kādas neprecētas sievietes maigajam klēpim. Tādēļ arī jaunu mīlnieku guļamistabās nereti gadās apmēram šādas situācijas: meitene un puisis guļ gultā un tumsā maigojas, meitene iebāž roku puiša biksēs un pārsteigta jautā, "vai tad tu mani nemaz negribi!?" - "Gribu, protams, man tikai Kaspars traucē," puisis kautrīgi atbild un nosarkst. Arī meiteņu sarunās bieži var dzirdēt apmēram šādas frāzes: "Nu, Daiga, tas džeks, ar kuru tu vakar kopā aizgāji no kluba, tevi kārtīgi izmīlēja?" - "Nē, Anete, šitam arī bija Kaspars."

...» Stāsts ir par kādu meiteni. Sauksim viņu par Ivetu. Iveta ir simpātiska, gudra meitene. Skolā viņa nebija populārākā klases meitene, bet par neglītu viņa sevi arī neuzskatīja. Ivetai nekad nebija bijis puisis. Pirmkārt, viņa nebija tik vieglas uzvedības kā pārējās meitenes, kas kārās kaklā katram kaut cik sakarīgam puisim. Otrkārt, visi klases zēni viņai šķita bērnišķīgi un kaitinoši. Visi, izņemto vienu. Sauksim viņu par Kasparu. Kaspars vienīgais likās pietiekami nobriedis un Ivetai ar katru dienu iepatikās arvien vairāk.

Kaut gan viņi mācījās vienā klasē, Ivetai šķita, ka Kaspars viņu speciāli ignorē. Viņš ar Ivetu nekad nerunāja, bet gadījumos, kad meitene sāka sarunu, viņš kaut ko strupi atbildēja un aizgāja prom vai izlikās aizņemts. Arī klases vakaros ar Ivetu vēlējās dejot visi pārējie zēni, tikai ne Kaspars. Meitene cerēja, ka kādu dienu puisis tomēr pamanīs viņu un sapratīs, ko viņš zaudē.

Nemanot pienāca izlaiduma diena. Iveta šim pasākumam bija saposusies īpaši. Meitene zināja, ka šī droši vien ir pēdējā reize, kad viņa satiks Kasparu, tāpēc gribēja izskatīties satriecoši. Diemžēl Ivetas cerības, ka vismaz šoreiz Kaspars viņu uzaicinās uz deju, nepiepildījās. Visu vakaru viņš nepienāca meitenei pat tuvumā un vēlāk kopā ar saviem draugiem piedzērās un kaut kur nozuda, pat neatvadījies.

Ilgu laiku Iveta par Kasparu neko nedzirdēja. Viņai bija dažas īslaicīgas attiecības, taču nekas nopietns no tām nesanāca. Bija pagājis apmēram pusgads, kad kādu dienu Ivetai piezvanīja Kaspars. Iveta bija priecīga par šo negaidīto zvanu un piedāvāja satikties kādā kafejnīcā papļāpāt. Pēc pāris minūtēm, kad Kaspars beidzot bija sapratis Ivetas teikto, viņa nolika klausuli un pārdomāja notikušo. Varbūt viņai ar Kasparu tomēr kaut kas sanāk? Gan jau viņš nebūtu zvanījis, ja meitene viņam būtu pilnīgi vienaldzīga. Vakara tikšanās pagāja ātri. Abi jaunieši satikās kafejnīcā un parunāja. Pēc tam puisis pavadīja Ivetu līdz mājām un, uz atvadām pamājis ar roku, apgriezās un ātri devās prom.

Kopš tās dienas Kaspars zvanīja katru nedēļu. Viņi tikās parkā, skolā, kafejnīcās. Kaspars bija interesants sarunu biedrs un patīkams kompanjons, un meitene gaidīja kādu turpinājumu viņu jaunajām attiecībām. Tomēr puisis visu laiku ieturēja distanci. Ejot pa ielu, viņš ne reizi nepaņēma meitenes roku savējā. Viņi nekad neskūpstījās. Pat neapskāvās. Puisis atvadoties vienmēr tikai pamāja ar roku un ātri aizgāja. Ivetai sāka likties, ka Kasparu varbūt nemaz neinteresē meitenes.

Laiks gāja, un Kaspars Ivetai kļuva gandrīz kā brālis. Viņi bija iepazinuši viens otra draugus un vienmēr uz visiem tusiņiem gāja kopā. Iveta bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc ļoti novērtēja Kaspara draudzību. Viņa jau zināja, ka viņai pašai kādreiz būs trīs bērni. Meitene bija arī nolēmusi pirmo dēlu nosaukt par Kasparu. Taču to visu viņa Kasparam nestāstīja, viņš noteikti būtu smējies. Puiši Kaspara vecumā par ģimeni vēl nedomā.

Kādu dienu Iveta uz ielas satika bijušo klasesbiedru Robertu. Viņš bija ļoti mainījies - beidzot pieaudzis, ieguvis muskuļotu ķermeni un solārijā iedegušu ādu. Roberts dzīvoja Rīgā un strādāja kādā veikalā par nodaļas vadītāju. Atbraucis padzīvot pie vecākiem un atpūsties kādu laiku. Saņēmusi uzaicinājumu vakarā tikties, Iveta neatteica. Kopš tā vakara viņi satikās bieži. Izrādījās, ka arī gultā Roberts ir lielisks, un Iveta ar katru dienu kļuva arvien laimīgāka. Viņa saprata, ka beidzot satikusi savu sapņu vīrieti, un ik brīdi vaļējām acīm sapņoja atkal nonākt Roberta apskāvienos. Tā pagāja dažas nedēļas, un kādu dienu Roberts izteica negaidītu piedāvājumu - braukt viņam līdzi uz Rīgu. Iveta visu mūžu bija sapņojusi kādreiz pārcelties uz dzīvi Rīgā, tāpēc, daudz nedomājot, sajūsmināta piekrita. Tajā pašā dienā viņai piezvanīja Kaspars un piedāvāja kopīgi pavakariņot.

Iveta ar nepacietību gaidīja šo vakaru, kad varēs Kasparam izstāstīt savus jaunumus. Kaspars noteikti priecāsies par meiteni. Tad viņa atcerējās, ka puisis taču vēl nemaz nezina, ka viņa un Roberts tagad ir pāris, un nolēma uz vakariņām uzaicināt arī savu jauno draugu. Ar patīkamu satraukuma sajūtu viņa kopā ar Robertu devās uz norunāto tikšanās vietu. Šī ir viņas jaunās dzīves pirmā diena.

Stāsts ir par kādu puisi. Sauksim viņu par Kasparu. Kaspars ir vienkāršs, kautrīgs puisis. Skolā viņš nebija krutākais klases zēns, bet arī pie galīgiem lūzeriem viņš sevi nepieskaitīja. Kasparam nekad nebija bijusi meitene, un viņš vienmēr ar skaudību klausījās, kā viņa draugi lielījās ar saviem panākumiem mīlas frontē. Ap to laiku, kad Kaspars no puikas beidzot sāka pārtapt par vīrieti, viņu sāka interesēt arī klases meitenes, kuras viņš līdz tam bija uztvēris kā nevienam nevajadzīgas būtnes, ar kurām pat kariņu nevarēja uzspēlēt. Visvairāk viņa sirdi un prātu sāka saistīt viena meitene. Sauksim viņu par Ivetu.

Kaut gan viņi mācījās vienā klasē, visu šo laiku Kaspars ar Ivetu tā īsti nemaz nesarunājās. Arī klases vakaros Kaspars vai nu atradās savu draugu kompānijā, vai dejoja ar nesmukākajām klases meitenēm. Ar tām viņš vismaz spēja normāli parunāt, uzreiz nesākot šausmīgi svīst un stostīties. No šiem blakus efektiem nebija iespējams izvairīties, atrodoties populārāko klases meiteņu kompānijā. Tomēr, pat dejojot ar citām meitenēm, Kaspars slepus vēroja savu simpātiju un zināja, ka kādu dienu viņam būs jāatklāj Ivetai savas jūtas. Viņš ļoti cerēja, ka tā diena nepienāks par vēlu.

Nemanot pienāca izlaiduma diena. Todien Iveta izskatījās vēl satriecošāka kā jebkad agrāk, un Kaspars ar grūtībām spēja novērst no viņas acis. Viņam nācās sev visu laiku atgādināt, ka mute jātur ciet un siekalas vajag norīt. Vakarā, izlaiduma neformālajā daļā Kaspars bija noskaņojies beidzot Ivetu uzlūgt uz deju, taču tāda izdevība ne mirkli neradās - vai nu meitene runāja ar kādu, vai dejoja, vai ar savām draudzenēm bija ceļā uz dāmistabu. Sapratis, ka nepieciešams alkohols, kas viņam dos drosmi, puisis sāka malkot ar draugiem nopirkto brendiju. Diemžēl slikta dūša atnāca ātrāk par drosmi un atlikušo vakara daļu Kasparam nācās pavadīt tualetē poda apskāvienos.

Ilgu laiku Kaspars nesatika Ivetu. Pagāja apmēram pusgads, kad viņš beidzot saņēmās un pēc stundām ilgas visu iespējamo sarunas scenāriju apkopošanas un analīzes pacēla telefona klausuli un uzgrieza Ivetas numuru. Meitene izklausījās priecīga, dzirdot Kaspara balsi. Tas iedrošināja puisi, un jau pēc pāris minūtēm viņš bija norunājis tikšanos kādā kafejnīcā. Tajā vakarā viņi pirmo reizi pa īstam runāja viens ar otru, atcerēdamies skolas laiku, aprunādami klasesbiedrus un spriezdami par nākotni. Vēlāk, pavadījis Ivetu līdz mājām un atvadījies, Kaspars jutās kā varonis. Viņa pirmais randiņš ar savu pirmo mīlestību bija izdevies.

Kopš tās dienas viņi tikās katru nedēļu. Ik reizi, ejot blakus Ivetai, Kaspars vēlējās paņemt viņas roku savējā, kā to dara īsti pāri, taču nespēja saņemties. Viņš nebija radis izrādīt savas jūtas un mulsa, par to pat domājot. Piedevām viņš vēl nemaz nezināja, vai Ivetai patiešām patīk, un nevēlējās meiteni aizbaidīt ar savu uzmācību. Kaspars bija pārliecināts, ka Iveta ir viņa mūža mīlestība, un nolēma nesteigties ar fizisko tuvību. Kaspars sapņoja par laimīgām kāzām ar Ivetu un zināja, ka kādu dienu šie sapņi piepildīsies. Viņš arī gribēja trīs bērnus. Nācis no daudzbērnu ģimenes, puisis zināja, cik svarīga ir liela ģimene. Tomēr visus šos sapņus viņš paturēja pie sevis. Meitenēm Ivetas vecumā nepatīk puiši, kas jau saplānojuši visu savu dzīvi.

Laiks gāja, un Kaspars un Iveta kļuva arvien tuvāki. Viņi bija iepazinuši viens otra draugus un vienmēr uz visiem tusiņiem gāja kopā. Iveta katru reizi izskatījās arvien laimīgāka. Viņas sapņaino skatienu un dzidros smieklus puisis uztvēra par zīmi, ka beidzot pienācis laiks pārcelt viņu attiecības jaunā līmenī un nolēma atzīties savā nebeidzamajā mīlestībā pret burvīgo Ivetu. Kādu dienu viņš piezvanīja meitenei un uzaicināja viņu vakariņās. Iveta bija ļoti priecīga par šo zvanu un uzreiz piekrita tikties.

Tajā dienā Kaspars saposās īpaši rūpīgi. Divreiz iegājis dušā, viņš iesmaržojās un uzvilka savu labāko kreklu. Tā diena beidzot bija pienākusi - šovakar viņš atklās Ivetai savas jūtas, un viņa, cerams, atbildēs ar to pašu. Ar patīkamu satraukuma sajūtu viņš devās ceļā uz norunāto tikšanās vietu. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena...»

Reinis gribēja dzirdēt joku par meteorītu. Man Reinis būs jāsarūgtina, jo joka par meteorītu nebūs. Es taču neesmu nekāds klauns, kas var izdomāt veselus divus jokus viena mēneša laikā. Nāksies pagaidīt, Reini! Bet ne par to ir stāsts.

Vai es esmu jums stāstījis, ka man bērnībā bija zelta zivtiņa? Vienu dienu makšķerēju dīķī zivis un izvilku nelielu raudiņu. Viņa tik ļoti žēli uz mani paskatījās, ka es nolēmu viņu nenogalināt un ielaidu bļodā, lai tur dzīvo. Diemžēl tā stulbā kuce trīs dienu laikā tā arī neiemācījās runāt un nepiedāvāja man izpildīt trīs vēlēšanās. Ceturtās dienas rītā es viņu atradu peldam ar augšup pavērstu vēderu. Tas bija pēdējais piliens manā žēlsirdības kausā, un es viņu izcepu un apēdu pusdienās. Bija garšīga. Bet ne par to ir stāsts.

Nesen biju aizgājis uz mežu sēnēs. Staigāju vairākas stundas, bet atradu tikai dažas tārpainas bērzlapes un pāris mušmires. Vēl es atradu koku, kuram sūna auga dienvidu pusē. Sākumā domāju, ka esmu kaut ko sajaucis. Trīs reizes pārbaudīju, bet tiešām - sūna aug dienvidu pusē. Lai nemulsinātu citus cilvēkus, kas varētu maldīties tajā mežā, visu sūnu no koka stumbra noplēsu un mizā ar nazi ieskrāpēju tekstu: "Šis ir nepareizs koks!!!" Pēc tam devos mājās ar labi padarīta darba sajūtu sirdī. Bet ne par to ir stāsts.

Es esmu nolēmis pievērsties mūzikai. Gribu kļūt par slavenu reperi kā Ozols. Vēl tikai jāiemācās uztaisīt mūzika, viss pārējais man jau ir - platas bikses, džemperis ar kapuci, liels tēkrekls. Esmu gandrīz iemācījies arī plātīt rokas tā kā īsti reperi. Es sacerēju arī repu: "Man pie mājas ir koks, tas nav nekāds joks. Es šorīt sagrābu lapas, kas bija sakritušas uz takas. Pēc tam es apēdu zupu, ..." Nu, tā apmēram. Vēl neesmu izdomājis atskaņu zupai. Bet vispār, kad es to repoju skaļi, tad izklausās daudz krutāk nekā, ja to uzraksta. Bet ne par to ir stāsts.

Kā jums liekas, vai divpadsmitos naktī ir nepieklājīgi zvanīt kādam pa telefonu? Gribēju piezvanīt vienai meitenei un pateikt, ka viņa ir resna govs. Nē, nu patiesībā viņa nav resna, un arī govs viņa nav. Atklāti sakot, man tā meitene pat patīk. Es tikai nezinu, ko lai viņai citu saka. Ja teikšu "tu man patīc", tad šī nodomās, ka es esmu kaut kāds mīkstais memmesdēliņš. Es vienā gudrā grāmatā lasīju, ka vajag likt meitenēm domāt, ka viņas tevi nemaz neinteresē, tad šīs pašas lips klāt. Bet ne par to ir stāsts.

Ievēroju, ka pēdējās dienās populāri kļuvuši joki par līdakām. Tā kā es vienmēr aktīvi sekoju jaunākajām modes tendencēm, nolēmu, ka man arī vajag kaut ko izdomāt. Un tātad, pēc trīs dienu saspringtas joku sacerēšanas, beidzot esmu gatavs jums pasniegt savu labāko garadarbu. Aizveriet muti un klausieties!

Aiziet līdaka uz veikalu un prasa pārdevējam: "Dodiet man, lūdzu, cimdus! Ziema nāk, auksti paliek." Pārdevējs paskatās un atbild: "Priekš kam tev cimdi, tev taču nemaz nav roku?!"

Sapratāt, ja? "Līdaka" ar mazo burtu! Ar spurām, he-he!