Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Vakar firma Apple palaida tautās visādus jaunus produktus. Nē, nu es pats to patiesībā nemaz neredzēju, bet lasīju, ko raksta cilvēki, kas ir dzirdējuši runājam, ka kaut kas tāds esot noticis. Kamēr darbarūķi ieplāno savus atvaļinājumus, lai varētu stāties garajā rindā pēc iespējas iegādāties kādu no šiem brīnumiem, bet bezdarbnieki sēž mājās un siekalodamies ēd griķu putru, pastāstīšu par vienu no jaunajiem produktiem - Magic Trackpad.

Tā ir kaut kāda pelēcīgi balta plāksnīte, kura jālieto komplektā ar datoru, varbūt var lietot arī atsevišķi, bet tas neesot tik forši. Tur it kā varot zīmēt ar pirkstiem un rādīt viņai visādas trīspirkstu kombinācijas, un tad notiek brīnumainas lietas - tāpēc arī nosaukumā ir vārds Magic, kas angļu valodā nozīmē burvestība. Es vienreiz satiku vienu cilvēku, kurš prata rādīt visādus burvju trikus ar kārtīm, piemēram, es iedomājos kārti, un tad viņš noliek uz galda vienu kārti un prasa, vai tā ir tā pati, ko es iedomājos, un es, pārsteigumā iepletis acis, saku - jā. Tam trikam gan bija viens neliels trūkums, viņš nostrādāja tikai tad, ja es iedomājos pīķa dūzi.

Es īsti nezinu, ko nozīmē vārds Trackpad, jo manā vārdnīcā tāda nav, toties ir vārds track, kas tulkojas kā pēdas, un ir vārds pad, kas nozīmē aizsargs. Tātad, acīmredzot, jaunais produkts ir maģisks pēdu aizsargs. No otras puses, ja uzticam tulkošanas darbu Gūglei, iegūstam burvju dziesmu spilventiņu. No tā iespējams secināt, ka jaunais produkts ir ne vien skaists un gluds kā plikpaura galvvidus, bet arī pasakaini daudzfunkcionāls. To, piemēram, var izmantot kā peles paliktni, kā nelielu paplātīti brokastošanai gultā vai kā ķīli, kas palīdzēs noturēt durvis vaļā, kad vēlies izvēdināt māju. Ir ļoti svarīgi māju vēdināt regulāri, jo citādi tur savairojas visādas sliktas smakas un putekļi, un baktērijas, bet par jaunā produkta antiseptiskajām īpašībām gan man neko neizdevās uzzināt.

Pirmā lieta, ko ievērojam, palūkojoties uz maģisko pēdu aizsargu, ir skaisti noapaļotie stūri. Katrs cilvēks ar maziem bērniem vai epilepsiju novērtēs šo pārdomāto dizainu, kas palīdzēs izvairīties no dažādām nevēlamām sadzīves traumām. Man nesen gadījās iedzīvoties nelielā sadzīves traumā, kad es ņēmu no plīts zupas katlu, kas izrādījās daudz karstāks kā vajadzētu, tāpēc es apdedzināju roku, ko uzreiz nosmērēju ar sviestu un krējumu, lai ātrāk sadzīst. Man gan liekas, ka tādos gadījumos vajag smērēt tikai vienu no šiem pārtikas izstrādājumiem, bet es nekad neatceros, kurš tas ir. Un, kā smejies - dubults taču neplīst. Bet atcerieties, bērni, ka šo teicienu nekādā gadījumā nevajag attiecināt uz prezervatīviem, jo es kaut kur lasīju, ka divi prezervatīvi tieši palielina iespējas tos saplēst, bet vai tad nu senos latviešus interesēja prezervatīvu lietošana. Prāvs bērnu pulciņš taču ir nenovērtējams atspaids vecumdienās, kad acu gaišums jau zūd un uz tualeti vairs patstāvīgi nesanāk aiziet.

Kopumā es jauno produktu novērtēju ar deviņām ballēm no desmit. Ja tam vēl būtu arī rokturis, kas ļautu to izmantot kā mušu pletni vai galda tenisa raketi, tad gan dotu visas desmit.

Vakar kāds man prasīja, lai es izstāstu rupjāko joku, ko zinu. Es ar kaunu secināju, ka neatceros nevienu pašu rupju joku. Šorīt sapratu, ka tā tas vairs nedrīkst turpināties - vajag kādu izdomāt. Lūk, te viņš ir!

Aiziet mācītājs uz prieka namu: "Es vēlētos satikt kādu noklīdušu avi, ko pievērst Dieva vārdam un vest atpakaļ uz šķīstītā pestīšanas ceļa," viņš saka. "Kādu jūs vēlaties? Mums ir tievas un resnas, jaunas un vecas, blondīnes un brunetes..." jautā uzrunātā meitene. "Ak, miesiskās īpašības nebūt nav no svara, jel Dieva priekšā mēs visi vienādi esam!" Mācītājs liegi pārtrauc runātāju. "Galvenais, lai viņa prot sniegt lielisku minetu."

Izdabājot maniem pēc seksa izsalkušajiem lasītājiem, nolēmu pastāstīt teiku par ziemeļbriedi un lauvu vēlreiz, iekļaujot visas pikantās abu mīlnieku sadzīves detaļas. Katoļu mācītājiem un citiem cilvēkiem ar vāju sirdi vai stingru raksturu tālāk lasīt nav ieteicams. Nesakiet, ka nebrīdināju!

Senos laikos, kad zāle bija zaļāka un meitenes smukākas, dzīvoja ziemeļbriedis un lauva. Abi pirmo reizi satikās kādā garlaicīgā zvēru kopsapulcē, kurā kārtējo reizi tika pārvēlēts zvēru karalis, apspriests zoss ierosinājums aizliegt tītaram parādīties sabiedrībā, nenosedzot savu, citēju - "neestētisko un klaji piedauzīgo sejas un kakla rotu" - citāta beigas, un diskutēts par citiem aktuāliem jautājumiem. Tieši lauva, būdams aktīvāks un pašpārliecinātāks, bija tas, kurš sapulces pusdienu pārtraukumā pienāca pie sava iekāres objekta un uzsāka sarunu. Viņš sacīja, ka, sēžot savā pēļiem rotātajā tronī, pamanījis ziemeļbrieža stiegrainās, spēcīgās kājas un kārdinošo pakaļgalu un vēlējies tuvāk iepazīt to īpašnieku, uz ko ziemeļbriedis koķeti atbildēja, ka tikai īstam dzīvniekam ir pa spēkam savaldīt viņa nepieradināto garu un neiejāto ķermeni.

Tā sākās abu īsā, bet mežonīgā dēka. Kā jau jūs, iespējams, nojaušat, šis nebija tipisks jeb tradicionāls pāris, taču saderīgs pavisam noteikti. Ziemeļbriedis ganībās bieži mēdza lielīties saviem draugiem ar skarbajās erotiskajās rotaļās iegūtajām rētām un sapņaini stāstīt, kā lauvas spēcīgās ķetnas un asie ilkņi vakarnakt atkal spēlējušies ar ziemeļbrieža pēcpusi, liekot tam locīties baudpilnās sāpēs. Lauva turpretim savas dienas pavadīja, laiski guļot saulītē, un, ar ķepu glaudot savas kuplās krēpes, atcerējās iepriekšējās nakts aizraujošos piedzīvojumus.

Tā gāja dienas un mēneši. Abi mīlnieki bija darījuši to meža biezoknī un pļavas vidū, bargā putenī un maigā atvasarā, ērkšķu krūmā un uz mīksta kažokādas paklāja, savu draugu priekšā un visklusākajā alā, no priekšas un pakaļas, augšas un apakšas un, iespējams, būtu to turpinājuši līdz nāve tos šķirtu, ja vien liktenis nebūtu lēmis citādi. Kādu dienu abi gulēja viens otram blakus pēc kārtējās kaislīgās un nervus kutinošās tuvības, kad ziemeļbriedis teica: "Es negribu, lai tu turpmāk vēl aiztiktu citus dzīvniekus, tu esi mans lauva, un vienīgā pakaļa, kurā tu drīksti ielaist savus nagus, ir manējā!" Lauva gurdi atrūca, noguris pēc trakā jājiena, kamēr viņa smadzenes apstrādāja dzirdēto. Pēkšņi viss nogurums bija kā ar roku atņemts un, sapratis ziemeļbrieža sacīto, lauva kā dzelts pielēca kājās. "Tu gribi mani pieradināt kā parastu mājas kaķi!?" viņš nikni ierēcās. "Kamēr es esmu zvēru karalis, manā ēdienkartē būs jebkurš dzīvnieks, ko vien es vēlēšos!"

Kopš tā laika lietas sāka iet uz slikto pusi. Kaut kas bija mainījies; abu starpā vairs nebija tās dzīvinošās dzirksteles, tā pirmatnējā kārdinājuma. Lauva piedeva savam partnerim viņa nepārdomāto prasību, bet ziemeļbriedis savukārt nekad vairs nepieminēja lauvas attiecības ar citiem dzīvniekiem, taču abi šo sarunu atcerējās visu savu atlikušo mūžu, un tas kā darvas pile neatgriezeniski saduļķoja viņu attiecības. Rotaļas kļuva arvien garlaicīgākas, lauva sāka palikt paviršs, bet ziemeļbriedis ar rūgtumu sirdī domāja par jaunavīgajām jūras govīm, ko lauva noteikti ņem priekšā ik pārdienas.

Tā nemanot pienāca tā liktenīgā diena, kad lauva teica: "Man ir apnicis tas sniegs un aukstums, es gribu uz siltajām zemēm!" Kas notika tālāk, jūs jau zināt.

Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes. Šauteni viņi turēja rokā un seju vērsa taisni uz priekšu; sarkans un zils, gana skaists bija viņu mundieris. Visupirmais, ko viņi šai pasaulē dzirdēja, kad tika noņemts kastītes vāks, zem kura viņi gulēja, bija vārdi: "Alvas zaldātiņi!?" Tā iesaucās mazs puisēns, piesizdams pie zemes kājiņu. Viņš bija tos dabūjis par dāvanu — jo bija viņa dzimšanas diena — un nu svieda neiecietīgi pret sienu. "Es taču teicu, ka gribu aironmenu! Ko jūs te man mēģināt iesmērēt, stulbeņi?" viņš pikti izsaucās un, pamezdams apstulbušos vecākus un sanākušos viesus, ieskrēja savā istabā, un dusmīgi aizcirta aiz sevis durvis, aiz kurām pēc brītiņa sāka dārdēt viens no viņa iemīļotajiem Rammstein skaņdarbiem.

Vecāki, pagalam samulsuši, sāka lauzīt rokas un atvainoties sanākušajiem radiem un draugiem par dēla neaudzināto uzvedību, abi kā viens apgalvojot, ka nesaprot, kas nabaga bērniņam uznācis, jo parasti viņš esot īsts eņģelītis. "Dārgumiņ, vai tev viss kārtībā?" vecāki satraukti jautāja, piespieduši ausi pie puisēna istabas durvīm. "Vai tu nevēlies iznākt ārā paēst kūciņu?" Taču atbilde nesekoja. Tikai pēc tam, kad viņi viesu klātbūtnē bija piecreiz svēti nosolījušies jau rīt no paša rīta aizbraukt uz veikalu un nopirkt dēliņam viņa kāroto rotaļlietu un divas kastes šokolādes saldējuma piedevām, puisēns sabozies iznāca no savas istabas un nokomandēja: "Un lai Ziemassvētkos man dāvanā būtu jaunais 3D televizors, citādi es pasūdzēšos bērnu tiesību aizstāvjiem!"

Kad nākamajā dienā kalpone slaucīja grīdas, viņa nelokāmos alvas zaldātiņus kopā ar čipsu drumstalām un papīra cepurītēm ielādēja lielā, melnā miskastes maisā un izmeta piemājas atkritumu urnā.

Reiz sensenos laikos velns soļoja pa ceļu, lepni izslējis savu ragaino galvu, kad pamanīja ganuzēnu, kurš laiski stāvēja ceļmalā. "Esi sveicināts, manu zēn!" velns tēvišķi sacīja. "Hei, Āžakāja," zēns atņēma sveicienu, "iedod man piecus dālderus!" Velns apstājās, pārsteigts par ganuzēna bravūrību, un brīdi meklēja vārdus azotē. "Varbūt vispirms saderam, kurš tālāk akmeni aizmetīs?" viņš jautāja, nervozi sakārtodams krādziņu un izgludinādams svārku malu. "A tu pa muti negribi, ko?" atcirta puika. Velns ne pa jokam sabijās par šādiem zēna vārdiem un, atdevis savus pēdējos grašus, laida ļekas vaļā, asti kājstarpē iespiedis. Kopš tiem laikiem velns pa zemes virsu vairs tāpat vien neblandās.

Lidoja reiz vārna pa mežu un redzēja, ka lapsa iekritusi slazdā. Izdomāja vārna rudasti pakaitināt, nolaidās šai blakus un sāka kaitināt. Bet lapsa neatbildēja - izrādās mirusi.

Morāle lai paliek uz jūsu sirdsapziņas.

Senos laikos, kad zāle bija zaļāka un meitenes smukākas, dzīvoja ziemeļbriedis un lauva. Abi bija nešķirami dzīvesbiedri, līdz kādu dienu lauva teica: "Man ir apnicis tas sniegs un aukstums, es gribu uz siltajām zemēm!" Ziemeļbriedis atbildēja: "Nu, tad ej uz dienvidiem, es gan palikšu tepat." Kopš tā laika lauva dzīvo dienvidos, bet ziemeļbriedis - ziemeļos, un abi jau sen kā aizmirsuši savu veco draudzību.

Kā jau iepriekš minēju, interesanto rakstu laiks šajā nesakarīgo stāstu vācelītē ir beidzies, un tagad, kad manu dienasgrāmatu vairs nelasa neviena dzīva dvēsele, es atkal varu rakstīt visu, ko vēlos.

Es vispār uzskatu, ka laiku pa laikam ir nepieciešams veikt šādus pašattīrīšanās rituālus, pasūdzēties katram, kas ir gatavs klausīties, par pilnīgo motivācijas zudumu, nomācošo dzīves rutīnu un odu sakostajiem stilbiem, gluži kā tradicionālā Jaungada apņemšanās atmest smēķēšanu, ievērot diētu un iemācīties ar zobiem atkorķēt alus pudeli, lai jau pēc pāris dienām atgrieztos pie ierastā ikdienas ritma un iemīļotajiem seriāla aktieriem, vien nomainot guļamistabas aizkarus vai telefona zvanu melodiju.

Mums visiem ir vajadzīgs mirklis filozofijai, brīdis pārdomām un moments apcerei kaut vai tamdēļ vien, lai pārliecinātos par savu esību. Arī manā prātā dažreiz mostas filozofs un, pirms es paspēju to atkal iemidzināt, sāk uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem es nespēju rast atbildes. Piemēram, vai patikšana citiem ir svarīgāka par izpatikšanu sev pašam? Vai aizraujošs lēciens neatsver sāpīgu piezemēšanos? Vai nelaimīga mīlestība ir sliktāka par laimīgu neiemīlēšanos? Un cik alus kausus man šajā Līgo vakarā vajadzētu izdzert, lai beidzot sadūšotos uzaicināt kaimiņieni Annemariju uz valsi lauku kapelas „Burkāndancis” liegās mūzikas pavadībā? Man patīk, kā viņa smaržo.

Šorīt pamodos ar izkaltušu muti un nedaudz dunošu galvu. Vecās botas, kas man bija kājās, liecināja, ka vakar vakarā esmu bijis ārā. Izdzēru puslitru ūdens, paēdu sātīgas brokastis un, pēc tam to visu atkal izvēmis pa atvērto logu, es jutos kā no jauna piedzimis, pieņemot, ka cilvēks, piedzimstot no jauna, jūtas viegli paģirains. Tieši šādās dienās man patīk pieņemt svarīgākos lēmumus savā mūžā, un arī šī reize nav izņēmums. Tādēļ vēlos paziņot, ka turpmāk manā dienasgrāmatā jūs vairs neatradīsiet nevienu jaunu, interesantu rakstu. Ardievu, meitenes! Es sapratīšu, ja jūs pārstāsiet man pa pastu sūtīt savas biksītes. Es iešu kravāt koferus svētceļojumam uz Indiju.

Nesen no Īrijas ciemos bija atbraucis viens draugs un iemācīja man masturbēt. Tāpēc pēdējā laikā nekam citam vairs neatliek laika. Daru to no rīta līdz vakaram, kamēr roka paliek stīva. Mamma saka, ka man ļoti labi sanāk, pat gribēja, lai es parādu viņas draudzenēm, bet es kautrējos. Kad kāds cits skatās, man parasti man nekas nesanāk. Neesmu jau vēl nekāds profesionālis. Mans draugs gan masturbē tā, ka mammas draudzenes zaļas aiz skaudības palika.

Ak, jā, gandrīz aizmirsu! Priecīgas jums visiem Lieldienas, un saudzējiet olas!