Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Pirms pāris dienām gadījās viens piedzīvojums, kurš gandrīz beidzās traģiski. Nu labi, es mazliet pārspīlēju, bet daudz netrūka, lai nākošajā pilsētas avīzes numurā kriminālziņu sadaļā parādītos apmēram šāds raksts: "Vēlā svētdienas vakarā 1986.gadā dzimušais Konrāds J., būdams alkohola reibumā, ar nazi vienpadsmit reizes sadūra kādu pagaidām nenoskaidrotu personu, kas uzreiz pēc šī negadījuma izgāja uz ielas braucamās daļas un kuru notrieca garām braucošā automašīna VAZ, kuras vadītājs, 1936.gadā dzimušais Leonīds M. pēc pārdzīvotā šoka mira notikuma vietā no sirds mazspējas. Pagaidām nenoskaidrotā persona nogādāts rajona policijas iecirknī personības noskaidrošanai." Nu labi, es atkal pārspīlēju. Sākšu labāk visu no sākuma.

Svētdienas vakarā nolēmām ar draugiem aiziet uz klubu izklaidēties. Kā jau parasti, visu alkoholu, ko tajā vakarā paredzēts patērēt, izdzērām jau mājās - nauda taču jātaupa! Es iztukšoju divas alus pudeles. Vairāk nevar, citādi ejot pinās kājas. Kad ieradāmies klubā, ārā jau krēsloja. Tajā ir daži galdiņi, bāra lete, nedaudz nolietots biljarda galds un skatuve, uz kuras piektdienās uzstājas vietējie talanti. Atceros, tur vienu vakaru kāda meitene ar milzīgām krūtīm mēģināja žonglēt bumbiņas. Visiem baigi patika. Īstenībā, žonglēšana viņai galīgi nesanāca, bet bija interesanti skatīties, kā kratās jaunās mākslinieces melones, viņai skrienot pakaļ bumbiņām, kas regulāri krita zemē. Pēc tam uzstājās viens puisis, kurš spēlēja ģitāru un dziedāja dziesmas, bet viņu ātri vien izsvilpa. Laikam tāpēc, ka viņam nekas nekratījās.

Šoreiz skatuve bija tukša, un mēs nolēmām uzspēlēt biljardu. Biljards maksā piecdesmit santīmu par spēli. Tur jāiemet žetons, un tad izbirst visas bumbiņas. Mēs parasti tajos caurumos, kas atrodas biljarda galda malās ieliekam sešas plastmasas glāzītes, tad var spēlēt visu vakaru, maksājot tikai par vienu spēli. Viltīgi, vai ne? Man patīk biljards. Vispār es spēlēju diezgan labi un tikai vienreiz, mēģinādams stipri uzsist pa balto bumbiņu, ar kiju netīšām iedūru Artūram apmēram sprīdi zem nabas. Bet viņš pats bija vainīgs, nevajadzēja stāvēt tik tuvu galdam.

Un tad sekoja liktenīgais sitiens. Es nepareizi trāpīju pa bumbiņu, un tā izlidoja no spēles laukuma un aizripoja pa zemi, apstādamās pie kājām vienam jaunietim. Viņš to pacēla un paskatījās mūsu virzienā. "Atdod mūsu bumbiņu," es teicu. "Nāc un paņem," viņš atbildēja. "Nāc un atdod," es sacīju. "Nāc un paņem," viņš atkārtoja. "Nāc un atdod," es uzstāju. "Nāc un paņem," viņš ietiepās. Nezinu, kas man tajā brīdī uznāca, laikam vainīgs alkohols, jo parasti es neesmu tik agresīvs. Es panācu viņam tuvāk un, pacēlis kreiso kāju, atvēzējos un triecu sev pret celi kiju, mēģinādams to pārlauzt tā, kā to parasti rāda filmās. Tas man, diemžēl, neizdevās - kija nesalūza (stulbā kino industrija!), bet zilums gan uz kājas redzams vēl šodien.

Tad es teicu jaunietim: "Izejam ārā parunāt?" Viņš piekrita, un mēs abi devāmies uz izeju. Laikam atkal vainīgs alkohols, jo, sekojot savam pretiniekam ārā pa durvīm, es īsti nenovērtēju to kustības trajektoriju, un tās atsitās pret manu degunu, gandrīz nogāzdamas mani pašu no kājām. Uzreiz sajutu kaut siltu sākam plūst no deguna un sapratu, ka kontakts ar durvīm tam nav paticis. Pieliku plaukstu pie deguna, lai pārliecinātos, ka tās tiešām nav pēkšņi sākušās iesnas. Tumši sarkanās krāsas šķidrums, kas notecēja gar manu plaukstu, to apliecināja. Man vispār deguns asiņo biežāk kā vidusmēra cilvēkam. Pietiek neuzmanīgi iebāzt degunā naglu vai ieskriet stabā un viss notiek - asinsdonoru centra sapnis, tā teikt. Atceros, vienreiz braucu kaut kur autobusā un pa ceļam aizmigu. Kad galā pamodos, skatos man apkārt stāv vairāki policisti un ārsti, kaut ko spriež. Izrādās, guļot biju ar degunu atsities pret logu un sākušas tecēt pa degunu asinis. Viss kakls un krekla priekšpuse bija sarkani, pārējie autobusa pasažieri domājuši, ka man pārgriezta rīkle, izsaukuši policiju. Labi vēl, ka pamodos, pirms mani paspēja uz morgu aizvest.

Tātad, pārliecinājies, ka mans deguns tiešām asiņo, es teicu savam pretiniekam, lai viņš pagaida, es tūlīt būšu atpakaļ, un, pacēlis galvu, aizspiedu degunu un devos uz labierīcībām. Ar mokām sataustījis rokturi, atvēru durvis un gāju iekšā, bet tālu netiku. Aizķēros aiz sasodītā durvju sliekšņa un krītot gandrīz pārsitu galvu uz poda malas. Kamēr piecēlos, aiztaisīju durvis un atradu tualetes papīru, ko iebāzt nāsīs, visa grīda jau bija nošļakstīta ar asinīm. Pagāja krietns laiks, kamēr visu satīrīju. Tas nav viegli - tīrīt zemē nopilējušās asinis un vienlaicīgi censties neizlaist no deguna tās, kas vēl nav nopilējušas.

Beidzot savedis sevi un tualeti kārtībā, es iznācu ārā, lai turpinātu noskaidrot attiecības ar rupjo jaunieti, taču, kā par nelaimi, viņš bija jau aizgājis. Droši vien nobijās tas mīkstčaulis, nevarēja pat divdesmit minūtes mani pagaidīt. Nākošreiz gan es viņam parādīšu, kur vēži ziemo. Ja vien spēšu atcerēties, kā viņš izskatījās.

Pamanīju, ka es daudz stāstu par attiecībām ar pretējo dzimumu, kas beidzas tā īsti nemaz nesākušās. Baidos, ka būšu jums radījis pilnīgi nepareizu priekšstatu par sevi. Tāpēc, lai jūs nedomātu, ka es esmu nūģis un neveiksminieks, pastāstīšu par vienu meiteni, ar kuru man pat izdevās nonākt līdz laimīgām beigām, ja jūs saprotat, par ko es runāju.

Tas notika pagājušajā vasarā. Vienu dienu biju aizgājis uz tirgu nopirkt kādu ķīpu ar vecām avīzēm. Tirgū aiz viena no galdiņiem ieraudzīju smuku meiteni, kas pārdeva zustrenes. Garām ejot, vēl prātoju, ka varbūt vajadzētu apstāties un iepazīties, bet tā arī nesaņēmu drosmi. Pēc kāda laika, nopircis avīzes, gāju atpakaļ un, ticis līdz zustreņu pārdevējai, sāku iet lēnāk, ar acīm novērtēdams meitenes dotumus. Viņa mani ievēroja un aicināja tuvāk, piedāvājot nobaudīt savus sulīgos gardumus... nu ogas, tas ir. Es, džentlmenis būdams, protams, neatteicos. Pagaršoju zustrenes un izteicu komplimentu, sak, ļoti garšīgas, paldies! Tā vārdu pa vārdam, kamēr beigās nopirku par visu atlikušo naudu veselu kilogramu. Kad atvadījos, lai dotos tālāk, šī vēl teica: "Paldies, par pirkumu! Nāciet rīt atkal!" Es saku: "Labi, rīt būšu klāt tajā pašā laikā."

Turpmāk mēs satikāmies gandrīz katru dienu. Un katru reizi pēc tikšanās viņa izteica cerību mani satikt vēl. Tās bija īsas un kaislīgas tikšanās, un tā dzirkstelīte viņas acīs katru reizi, kad es samaksāju par kārtējo zustreņu kilogramu, ļāva man saprast, ka es viņai patiešām neesmu vienaldzīgs.

Vienreiz gadījās tā, ka es nedaudz aizkavējos, un, kad ierados, meitene jau taisījās mājup. Piedāvāju palīdzēt aiznest tukšās ogu kastes līdz mašīnai, viņa neatteicās. Gājām viens otram blakus un runājām par visādām lietām. Pārsvarā gan par zustrenēm. Iekrāvis kastes auto bagāžniekā, atvadījos no meitenes, teikdams: "Nu, tad līdz rītdienai!" Viņa pateicās par palīdzību un vēl atdeva man pāri palikušās ogas, teikdama: "Re, kur labi - šīs jau saspiedušās vienā putrā, nebūs tev jāpūlas košļājot." Tad meitene iekāpa mašīnā un aizbrauca, pamādama ar roku pa atvērto logu.

Tās bija laimīgākās nedēļas manā mūžā. Ir tik patīkami apzināties, ka kāda smuka meitene vēlas tevi satikt vairāk par vienu reizi. Iesaku jums visiem to kādreiz piedzīvot. Diemžēl, pēc dažām nedēļām zustreņu laiks beidzās, un vienu dienu meitene teica, ka turpmāk vairs nebrauks uz tirgu pārdot. Es jautāju, vai tas nozīmē, ka mēs vairs nesatiksimies? Viņa atbildēja: "Drīz jau būs ābolu laiks, tad es atkal te būšu." Tas mani patiešām iepriecināja, jo patiesībā zustrenes man nekad tā īsti nav garšojušas. Tā mēs šķīrāmies, un es atkal paliku viens ar lieliskām atmiņām un diviem ogu pilniem spaiņiem.

Manā rīcībā nonākušas, iespējams, šokējošas bildes, kurās attēlota rituālās govju kaušanas patiesā daba. Nolēmu tās parādīt arī citiem, lai mēs visi beidzot saprastu, kas tad īsti tas ir par rituālu, kurš turpmāk tiks veikts visās lopkautuvēs. Man laikam vajadzētu brīdināt, tālāk redzamie skati nav ieteicami cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu un spēcīgu vemšanas refleksu, bet neviens šos brīdinājumus tik un tā neņem vērā. Tāpēc skatāmies bildes un lasām manus komentārus!

Vispirms kaušanai tiek izvēlēta veselīga un labi nobarota govs.

Pirms nokaušanas govi apciemo rabīns un noklausās tās grēksūdzi. Viņš uzliek uz govs skausta savu silto plaukstu un maigi paglauda to, ausī čukstēdams tikai viņam vien zināmus buramvārdus. Šie vārdi ieaijā govi transam līdzīgā stāvoklī, un tā eiforijā sāk smaidīt un apmierināti šūpot tesmeni.

Tad rabīns pakasa pēcpusi un sāk gatavoties rituāla kulminācijai.

Noguldījis govi uz sāniem, bārdainais vīriņš paceļ savu mirdzošo zobenu virs galvas un nomērķē tā, lai tas iecirstos laimē tvīkstošās govs kaklā tieši tajā vietā, kur vajag.

Gluži kā samurajs viņš ar ātru un spēcīgu kustību veic izšķirošo cirtienu, pāršķeļot govs ādu un artērijas, un visus pārējos orgānus, kas nu govīm tajā kaklā atrodas. Govs beidzot saprot, ka pienācis viņas laiks pamest tās mirstīgo ķermeni un pievienoties saviem senčiem mūžam zaļajās un leknajās debesu ganībās, un sāk noasiņot, lēnām attālinoties no savas apziņas.

Rabīns paceļ mirstošās govs galvu, kustina tās lūpas un, atdarinot govs balsi, pasaka kādu joku, piemēram: "Mū! Beidzot es satikšu savu māsu un varēšu viņai pateikt - es taču tev teicu, ka tas nav bullis, bet gan ceļarullis tu, stulbā govs!" Pārējie klātesošie sirsnīgi pasmejas par rabīna joku.

Tad govs aiz pakaļkājas tiek pakārta gaisā, un rabīns pozē fotogrāfijai, ko vēlāk pievienot savam govsādas vākos iesietajam bilžu albumam.

Govs pa to laiku pie sevis dungo Ozija dziesmiņu un ritmā šūpo savu pusnogriezto galvu, lēnām slīdēdama tuneļa galā esošās gaismas virzienā pretī mūžībai. Pēc tam govs pīšļi tiek sadalīti gabalos un nonāk uz tava pusdienu galda.

Vai jūs zināt tādu amerikāņu raidījumu Iebiedēšanas taktika, ko rāda pa televīziju? Dažreiz, kad nav nekā prātīga ko darīt, es viņu skatos. Nu labi, labi - patiesībā es viņu skatos katru nedēļu un cenšos neizlaist nevienu reizi. Tad nu vakar pēc kārtējās sērijas noskatīšanās izdomājām abi ar čomu Artūru uztaisīt prikolu un pabiedēt manu kaimiņu Ēriku.

Ērikam ir liels suns, kurš lielāko daļu laika pavada, guļot pagalma vidū. Viņu izvēlējāmies par galveno varoni šajā pasākumā. Es ledusskapī sameklēju kečupu un cūku zarnas, kamēr Artūrs pārģērbās par vampīru - iebāza savu seju miltu bļodā un pārlika pār pleciem melnu palagu. Vispār izskatījās ļoti ticami. Aizlavījāmies uz kaimiņa sētu un atradām gulošo suni. Ēriks bija istabā un skatījās televizoru. Uzlējām sunim uz vēdera kečupu un uzlikām zarnas tā, lai izskatās, ka viņam uzšķērsts vēders. Artūrs notupās uz ceļiem blakus sunim un sāka "mieloties" (īstenībā viņš tikai tēloja, jo pirms pusstundas jau bija paēdis). Es tikmēr noslēpos krūmos. Tagad tikai atlika izvilināt Ēriku laukā no mājas. Atradu zemē akmentiņu un metu kaimiņa istabas loga virzienā. Nebiju gaidījis, ka stikli ar skaļu troksni izbirs no loga rāmjiem, bet vajadzīgais bija panākts - Ērika uzmanība piesaistīta. Kaimiņš iznāca no mājas ar alus pudeli rokā. Tumsā īsti nevarēju saprast, vai viņš izskatās pārsteigts vai dusmīgs, vai abi kopā. Ar nepacietību gaidīju, kad viņš beidzot ieraudzīs Artūru un nobīsies...

Šodien, pārdomājot vakar notikušo, varu pateikt, ka man jums ir vairākas labas ziņas un viena slikta. Pirmā labā ziņa ir tā, ka es naktīs varu gulēt mierīgi - man kaimiņos dzīvo cilvēks, kurš pat dzērumā perfekti pārzina cīņas mākslas un prot aizsargāt sevi un tuvākos. Jums vajadzēja redzēt viņa veiklās, bet precīzās roku un kāju kustības.

Otrā labā ziņa ir tā, ka, pēc ārsta vārdiem, Artūra žoklis, visticamāk, sadzīs pats, un nebūs vajadzīgs tajā likt skrūves, lai saturētu kopā kaulu fragmentus. Arī lauztās ribas nav radījušas dzīvībai bīstamas traumas. Tā ka pēc pāris nedēļām varam gaidīt, ka Artūru izrakstīs.

Treškārt, Ēriks beidzot tiks pie jauna suņa, kurš varbūt māju sargās labāk. Vakar, pabeidzis apstrādāt Artūru, kaimiņš paņēma cirvi un izbeidza sava suņa ciešanas, kurš, starp citu, ne mirkli nebija izkritis no savas upura lomas. Vienu brīdi man likās, ka vajadzētu Ērikam pateikt, ka suns tikai tēlo, bet man tas krancis nekad tā īsti nav paticis, tāpēc paliku krūmos un neiejaucos.

Diemžēl, ir arī viena slikta ziņa. Vakardienas izrāde norisinājās tik ātri, ka tikai vēlāk, kad palīdzēju Ērikam aprakt suni, sapratu, ka biju piemirsis ieslēgt kameru. Tādēļ video šoreiz nebūs, piedodiet. Toties man radās jauna ideja, kā nobiedēt kaimiņa brāli Mareku. Kad Artūrs iznāks no slimnīcas, pārģērbsim viņu par sniega cilvēku un pārsteigsim Mareku, kamēr viņš mežā medī mežacūkas. Te gan viss būs pilnīgi droši. Nespēju iedomāties, kas varētu noiet greizi.

Šis ir turpinājums piedzīvojumam ar mobilu sakaru pakalpojumu sniedzējiem.

Aizgāju darbadienā uz veikalu (brīvdienās tas ir slēgts). Pa ceļam satiku opi, kurš, protams, izstāsta spilgtākos vasaras atgadījumus. Runā viņš šausmīgi daudz, un lielāko daļu es uzreiz aizmirsu. Atceros tikai stāstu par divām prostitūtām un lietussargu. Ja satiekat opi kādreiz, noteikti pajautājiet, lai pastāsta. Opis arī pasūdzējās par savu prostatu. Lūdzu, lai nerāda. Neko negribēju salīdzināt.

Tātad man veikalā vajadzēja pienu. Vienu litru. Tajā ietilpst daži procenti tauku un diezgan daudz ūdens, un vēl kalcijs. Es ar omi pienu dzeram samērā bieži. Šorīt skatāmies - piens saskābis. Ome šokā, pirkts taču tikai pirms nedēļas. Tādēļ arī gāju uz veikalu, lai nopirktu jaunu. Veikalā piegāju pie kases operatores Viktorijas, kura diez ko laipna un kompetenta neizskatījās nudien - šī nemaz nesmaidīja, un mati arī blondi. Nesaprotu, kā tādi cilvēki vispār var darbu atrast. Paskaidroja, ka pienu pie viņiem nepārdod. Ar tik nepatīkamu būtni nevēlējos runāt tālāk.

Nākamajā dienā beidzot sapratu, ko man tā pārdevēja teica, un gāju atpakaļ. Šodien pie kases stāvēja puisis, kura vārdu vairs neatceros. Varētu būt Hektors. Vai Beverīns. Nu, katrā ziņā, Jānis čista nebija. Cerēju, ka varbūt viņš, atšķirībā no Viktorijas, spēs paskaidrot, kāpēc to pienu nepārdod, uz ko viņš man atbildēja: "Nūūūūūūūū... Vispār, šis ir būvmateriālu veikals", uz ko es šokēts atbildēju, ka nevienu brīdi neesmu to apšaubījis. Sāku klāstīt savas zināšanas par piena veselīgo ietekmi uz cilvēka organismu, uz ko man puisietis atbildēja: "Jūs varat nopirkt pienu pārtikas veikalā." Žēl tikai, ka tuvākais pārtikas veikals atrodas pāri ielai un 30 metrus uz austrumiem. Turklāt, pēc sarunas nu jau ar diviem nekompetentiem veikala darbiniekiem, tādu gaisa gabalu pie trešā arī negribas pērties. Puisis 8 stundu sarunas laikā 4 reizes gāja uz tualeti, kas arī par profesionalitāti neliecina.

Vēl mani sadusmoja fakts, ka, pērkot pienu, jāmaksā arī par iepakojumu. Biju pieradis, ka pie kaimiņa vienmēr jāņem līdzi sava burka, ja grib no viņa dabūt pienu. Piedevām vēl veikalā par to jāmaksā PVN. Pie kaimiņa gan, kā viņš smej, PVN nav iekļauts cenā. Pieļauju, ka kaimiņa tele Bite arī dod daudz garšīgāku pienu nekā tās teles no piena kombināta.

Jā, vēl varu pastāstīt to, ka kamēr man puisis lika gaidīt, es aiz garlaicības pāris reizes tā kārtīgi skaļi nopirdos, par ko kopā ar pārējiem veikala apmeklētājiem pasmējāmies.

Nesen nolēmu beidzot atrast sev meiteni un ieliku vietējās avīzes iepazīšanās sadaļā sludinājumu. Tā teksts vēstīja: "Jauns, gudrs, bagāts un izskatīgs sportists meklē smuku meiteni priekš kopīgām attiecībām." Jāatzīst, es nedaudz pārspīlēju savu aprakstu, bet kura gan to pamanīs. Atsaucās deviņas meitenes. Uzreiz atsijāju tās, kuras ir vecākas par četrdesmit. Palika viena - meitene vārdā Alise. Sarunājām satikties septiņos autoostā. Teicu, ka mani viņa pazīs pēc galvā uzliktās cepures, kas izlocīta no avīzes. Es viņu pazīšot pēc sarkanajiem svārciņiem. Tajā brīdī sapratu, ka papīra cepure nebūs tas labākais atribūts, bet bija jau par vēlu kaut ko mainīt.

Tā kā kavēties nav pieklājīgi, no mājām izgāju laicīgi un norunātajā vietā biju pusstundu ātrāk. Rokā turēju līdzi paņemto neļķi un prātā pārcilāju visus jautājumus, ko vajadzētu Alisei uzdot, un visus sev zināmos jokus, kas varētu viņu sasmīdināt. Drošības pēc biju tos sarakstījis uz lapiņas, bet apsolīju sev censties bez tās iztikt. Piecas minūtes pirms septiņiem sāku nervozi mīņāties, palaikam piekārtojot cepuri, kas slīdēja priekšā acīm. Man jau sāka likties, ka Alise neatnāks, taču mēģināju sevi mierināt, atgādinot sev, ka meitenes vienmēr kavē. Un tā bija arī šoreiz. Bija jau vesela minūte pāri septiņiem, kad mana meitene beidzot ieradās autoostā.

Iepriekšējā dienā es mājās pie spoguļa desmitiem reižu biju izmēģinājis savu sakāmo, kad Alisi satikšu. "Čau, Alise! Priecājos iepazīties," es viņai teikšu, "mani sauc Konrāds. Tu izskaties brīnišķīgi." Tad es viņai pasniegšu puķi. "Man patīk, kā tu smaržo! Šis zieds par tādu smaržu varētu tikai sapņot." Vēl tikai nebiju izdomājis, vai labāk dot buču vai paspiest roku. Beigās nolēmu, ka būšu spontāns un rīkošos atkarībā no situācijas.

Alise tiešām bija smuka. Es gan tā īsti neatceros, kā viņa izskatījās, bet viņas blūzīte ar dziļo dekoltē bija brīnišķīga. Meitenei pienākot tuvāk, zem blūzītes saskatīju arī krūšturi, kura krāsa bija pieskaņota svārkiem. Tas mani mazliet izsita no līdzsvara, un es pēkšņi aizmirsu visu savu sakāmo. Dzirdēju vārdus "Čau, Konrāds, puķe smird" nākam no manas mutes un redzēju sevi sniedzam Alisei neļķi. Pēc tam es mēģināju viņu nobučot uz vaiga, bet, liekas, nepareizi izrēķināju attālumu un ar savu pieri ietriecos viņējā.

Kad atjēdzos, es jau sēdēju uz soliņa blakus savai meitenei. Viņai virs kreisās uzacs bija liels sarkans puns. Atvainojos par savu neveiklo uzvedību un negaidīto noģībšanu. Teicu, ka parasti es tā nedaru, vienkārši krūtis, tas ir, smukas meitenes mani mulsina. Lai beidzot pārtrauktu blenzt uz viņas dekoltē, es aizvēru acis un lēnām aizskaitīju līdz desmit. Ierosināju doties pastaigā pa parku, nodomādams, ka labāk lai krūtis iet man blakus nekā atrodas tieši acu priekšā.

Pastaiga man nāca par labu, un es pamazām atguvu spēju domāt. Sāku uzdot Alisei iepriekš sagatavotos jautājumus. Nu, jūs jau zināt - tos, ko vienmēr uzdod pirmajā randiņā: kur tu mācījies, ko dari tagad, vai tev ir mājdzīvnieki, kas tev garšo, cik bieži tu maini biksītes... Laiks vilkās sasodīti lēni, un bija pagājušas tikai kādas desmit minūtes, kad visi sagatavotie jautājumi jau bija uzdoti un atbildēti. Bija vēl par agru meitenei piedāvāt seksu, tāpēc ierosināju doties uz kafejnīcu padzert tēju.

Kafejnīcā apsēdāmies pie loga un sākām šķirstīt ēdienkartes. Kad es uztraucos, es parasti nevaru neko ieēst, tāpēc izvēlējos dzert tikai tēju. No kabatas izvilku līdzi paņemto tējas maisiņu un pasūtīju karstu ūdeni; es tā vienmēr daru, sanāk daudz lētāk. Piedāvāju arī Alisei, bet viņa atteicās - nedzerot kumelīšu tēju. Tā vietā viņa pasūtīja kapučīno. Sacīju, ka man līdzi ir tikai divdesmit santīmu, jo biju domājis, ka arī viņa dzers tēju. Meitene teica, ka pati par sevi samaksās, un es atviegloti nopūtos.

Kādu brīdi malkojām savus dzērienus klusēdami. Alise pirmā ierunājās un sāka uzdot man visādus stulbus jautājumus - kādas meitenes man patīk, ko es gribētu darīt pēc dažiem gadiem. Teicu, ka nevēlos par to runāt, un aizgāju uz tualeti pačurāt. Kad pēc piecām minūtēm atgriezos, viņa turpināja runāt, tagad par sevi. Stāstīja par saviem vidusskolas skolotājiem, par darba kolēģiem, par dzimšanas dienā saņemtajām dāvanām, par mīļākajām puķēm, par vīriešiem, kas nesaprot sieviešu mājienus un kurus interesē tikai sekss. Es tikai klausījos un māju ar galvu, skatīdamies uz viņas krūtīm un iztēlodamies, kā tās izskatās kailas. Zinu, ka meitenēm patīk runāt, tāpēc viņu nepārtraucu.

Pēc kāda laika Alise apklusa un jautāja, vai man ar viņu ir garlaicīgi. Es atbildēju, ka ne tik ļoti kā bez viņas. Nākošajā dienā, analizējot mūsu randiņa gaitu, es sapratu, ka tā nebija pareizā atbilde, un ierakstīju to savā 'Ko nevajag teikt meitenei pirmajā randiņā' blociņā uzreiz zem "Un vēl es māku čurāt bez roku palīdzības; parasti man pat izdodas neapčurāt poda vāku."

Lai mazinātu mūsu starpā pēkšņi radušos spriedzi, es izvilku savu kabatas formāta domino komplektu un piedāvāju uzspēlēt pāris partijas uz izģērbšanos. Divas sekundes vēlāk Alises plauksta atsitās pret manu vaigu, un viņa izgāja no kafejnīcas. Kādu brīdi pārsteigts sēdēju, mēģinot saprast, kas tai dullajai meitenei uznācis. Beigās secināju, ka viņai droši vien sākušās mēnešreizes, un nolēmu doties mājup.

Kopš mūsu randiņa ir pagājusi gandrīz nedēļa. Es Alisei vakar zvanīju, viņa neatbildēja. Aizvakar arī. Vai kāds zina, pēc cik ilga laika beidzas mēnešreizes?

Šodien aprit gads, kopš mana pirmā ieraksta šajā dienasgrāmatā, tāpēc nolēmu, ka būtu tikai pieklājīgi kaut ko šajā sakarā uzrakstīt. Šoreiz es ar cipariem jums neuzmākšos, tā vietā mēģināšu pierakstīt pāris savus secinājumus un novērojumus saistībā ar dienasgrāmatas rakstīšanu. Patiesībā nevienam šo nevajadzētu lasīt, jo te nebūs nekā interesanta (gluži tāpat kā visos manos iepriekšējos rakstos). Tad nu tā, visu pa punktiem:

• Nekad nebiju domājis, ka es tik ilgi izturēšu. Sākumā man likās, ka beigšu tik pat ātri kā esot kopā ar smuku meiteni.
• Es vēl joprojām neesmu sapratis patieso iemeslu, kāpēc es rakstu šo dienasgrāmatu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka es zemapziņā gribu jums visiem izskalot smadzenes un iegūt savā varā veselu armiju paklausīgu zombiju. Tad jūs vienmēr, mani redzot, klanītos un teiktu: "Esi sveicināts, mans varenais pavēlniek. Lai tavā ceļā vienmēr spīd saule un eņģeļi spēlē zelta arfas, sēžot uz mākoņa maliņas!" Un tad es teiktu: "Ej uzkāp tajā sūdu čupā un tēlo resnu tītaru!"
• Rakstīt dienasgrāmatu var katrs muļķis. Un kas tad galu galā var notikt? Sliktākajā gadījumā par tevi stāstīs visādus stulbus jokus, un tu tiksi uzskatīts par dīvaini kā Kirils. Labākajā gadījumā tu kļūsi par dzīvu leģendu. Kā Kirils.
• Lielākā daļa cilvēku ir diezgan stulbi. Viņiem liekas, ka es tikai tēloju klaunu un mēģinu jokot, jo tas ir tas, ko viņi vēlas ieraudzīt. Tikai tu, mans dārgais lasītāj, esi vienīgais, kurš mani patiesi saprot un redz manu īsto būtību. Jā, tieši tu!
• Mani ir ļoti viegli nopirkt. Ja kāds vēlas man samaksāt, lai es par viņu uzrakstītu slavinošu rakstu, dodiet man ziņu. Dārgi nebūs, apsolu! Tieši tā - es uzspļauju "blogeru ētikai". Un savai pašcieņai arī. Es būtu ar mieru pat izmēģināt jaunākos biksīšu ieliktnīšus, lai pēc tam stāstītu, cik tie ērti un elpojoši.
• Man daudz labāk patika rakstīt šo dienasgrāmatu, kad neviens viņu vēl nelasīja. Tagad dažreiz ir tāda sajūta, ka cilvēki no manis gaida kaut ko, kā man nemaz nav. Protams, nav jau tā, ka man nebūtu vienalga. It kā.
• Manuprāt, ir pienācis pēdējais laiks "nolikt pildspalvu" un iet pensijā. Varbūt pievērsties liliju vai cīņas suņu audzēšanai?

Izlasīju pamācību puišiem, kā dabūt meiteni uz vienu nakti, un sapratu, ka noteikti atradīsies pietiekami daudz vājā dzimuma pārstāves, kas protestēs pret autora diskriminējošo attieksmi pret sievietēm. Tādēļ nolēmu ar steigu labot autora pieļauto kļūdu un izveidot tādu pašu ceļvedi dāmām. Tātad, ja arī jūs, daiļās lēdijas, vēlaties nodoties vienas nakts sakariem, te būs detalizēta pamācība, kā to visvieglāk izdarīt:

1.solis: Atrodiet puisi, ar kuru vēlaties pavadīt nakti.

2.solis: Piedāvājiet viņam seksu.

VISS.

Atļaušos arī no savas puses pievienot kādu ticamu, saprotamu un pietiekami aizraujošu sižetu ar morāli jaunajai grāmatai.

Nu tad beidzot ir noticis tas, ko jūs visi jau sen esat tik ļoti gaidījuši! Nē, es neesmu izkritis pa logu un caurdūris savas plaušas uz zemē nomesta grābekļa. Ir noticis tas, ka no šodienas mana dienasgrāmata ir pieejama jaunā, skaistā adresē konrads.lv. Esmu sapratis, ka priekš jūsu mazajām galviņām iepriekšējā adrese bija pārāk sarežģīta, tādēļ nolēmu atvieglot jūsu ciešanas, katru reizi meklējot mani gūglē.

Un tas ir tikai pats sākums. Jūs, iespējams, jau pamanījāt, ka lapas labajā malā beidzot parādījusies mana smaidošā fizionomija, visādi forši linki un citas interesantas lietas, gandrīz kā īstam blogam. Es neiedziļināšos detaļās, gan jau paši sapratīsiet, kas ir kas.

Vēl vēlos vērst jūsu uzmanību uz sadaļu "Aktuāls jautājums", kurā pa laikam parādīsies kāds mani interesējošs jautājums. Aicinu visus izteikt savu viedokli, balsojot par sev tīkamāko atbildes variantu. Balvu gan par to nebūs, bet gandarījuma sajūta par labi padarītu darbu garantēta.

Bet vislabāko jaunumu es pataupīju beigām. Ejot līdzi laikam, esmu nolēmis jums atļaut savos komentāros izmantot tādas progresīvas un stilīgas teksta formatēšanas iespējas kā BLINK un MARQUEE. Man pat gribētos domāt, ka mana dienasgrāmata ir pirmā, kas piedāvā šādas iespējas. Katrā ziņā, citur vēl neko tādu redzējis neesmu. Tie, kas nezina, par ko ir runa, variet dzīvot tālāk savā mucā. Tie, kas zina, lūdzu, esiet saudzīgi pret epileptiķiem! Runā gan, ka ne visi brouseri šito štelli atbalsta, bet es tā īsti nesaprotu, ko tas nozīmē, tāpēc būs jāiztiek ar to, kas ir.

Lūdzu, tikai neko nesalauziet, skatieties ar acīm!