Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Vienu dienu gāju pa ielu, kad pēkšņi savajadzējās nokārtot darīšanas. Nu, tās lielās. Tās, kuras parasti kārto tualetē uz poda. Vienvārdsakot - dirst. Par laimi, netālu bija kāda neliela kafejnīca, kuru tad arī nolēmu apmeklēt. Parasti tādās reizēs pirms ieiešanas tualetē es apsēžos pie galdiņa un kādu laiku pētu ēdienkarti it kā vēlētos arī kaut ko pasūtīt. Citādi man kauns tā vienkārši pa taisno slāt uz tualeti, kamēr pārdevēja ar kaulainu aci noskatās pakaļ. Tomēr šoreiz darīšanas bija pārāk spiedošas, lai kavētu laiku ar šādu izlikšanos, tāpēc metu kaunu pie malas un uzreiz gāju dirst.

Šoreiz sūds nāca ārā neparasti mīksts un lipīgs, it kā es pēdējās trīs dienas būtu pārticis tikai no šokolādes. Es biju jau no sevis izspiedis visu, ko varēju, bet podā vēl nekas nebija iekritis. Papletu kājas un ieskatījos podā cerībā, ka varbūt esmu palaidis gar ausīm raksturīgo plunkšķi. Diemžēl, ne - sūds vēl joprojām karājās pie mana pakaļgala un pat netaisījās nekur krist. Nekāda spiešana vai pēcpuses muskuļu vingrināšana šo situāciju neuzlaboja. Mēģināju pat pacelties virs poda un pāris reizes palēkāt, bet nekā - šis turas kā pielīmēts. Rokas sasmērēt vairījos, jo prātā vēl skaidri bija palikusi pēdējā reize, kad izrādījās, ka tualetē no krāna netek ūdens. Toreiz visu dienu nācās nostaigāt ar kabatās sabāztām rokām un vēlreiz to piedzīvot negribēju.

Iedomājos, ka vajadzētu dibenu novilkt par poda malu, lai no tā sūda vienreiz atbrīvotos. Tas palīdzēja. It kā. Sūds podā iekrita gan, taču pirms tam vēl paspēja nosmērēt man visu kreiso vaigu, pie reizes pastiprinot nelāgā aromāta izplatīšanās tempu. Gaisa atsvaidzinātāja, protams, tur nebija, tāpēc atlika vienīgi cerēt, ka aiz durvīm jau negaida vēl kāds vajadzību nomākts cilvēks. Ja tā būtu, es viņu neapskaustu brīdī, kad viņš te ienāktu.

Vismaz tualetes papīrs tur, par laimi, bija pietiekamā daudzumā, citādi es gandrīz jau sāku justies kā aktieris kādā lētā komēdijā. Pagāja vismaz desmit minūtes, līdz man beidzot izdevās satīrīt savu pēcpusi pietiekami, lai varētu bez bažām vilkt kājās bikses. Piecēlies no poda un sakārtojies, es norāvu ūdeni un jau gandrīz aiztaisīju poda vāku, kad pamanīju, ka milzīgā papīra kaudze, kas tur bija sakrājusies, pat netaisās aizskaloties. Sagaidīju, kad ūdens kaste atkal pietek pilna ar ūdeni, un mēģināju vēlreiz. Atkal nekā. Kaut kāds stulbums! Ir taču 21.gadsimts, bet cilvēki vēl joprojām nav iemācījušies uztaisīt podus, kas var aizskalot vienu vienīgu rulli tualetes papīra. Pēc kādas desmitās ūdens nolaišanas reizes es beidzot atmetu ar roku un nospriedu, ka ar šo problēmu lai tiek galā kāds cits. Nomazgāju rokas un, atstājis ar brūnganā papīra putru pilno podu aiz muguras, devos ārā.

Mani gandrīz ķēra trieka, kad ieraudzīju, ka aiz durvīm stāv kafejnīcas pārdevēja un sakrustojusi rokas gaida. Bija acīmredzams, ka viņas pacietības robeža nepavisam nebija tālu. "Ko tad tu tik ātri beidzi, jaunais cilvēk? Es taču te tikai pusstundu vēl stāvu," viņa sarkastiski nošņāca, kamēr es, acis nolaidis, mēģināju pēc iespējas ātrāk tikt viņai garām un pazust no turienes, pirms viņa paspēj ieiet tualetē. "Durvju rokturis bija nolūzis, netiku ārā," nomurminājis pirmo attaisnojumu, kas ienāca prātā, es ātri pazudu no kafejnīcas, piekodinot sev mājās kartē atzīmēt vēl vienu vietu, kurai tuvākā gada laikā nav vēlams rādīties tuvumā.

Nesen viens mans draugs precējās ar savu līgavu. Kā jau tādās reizēs pieņemts, pirms tam viņam par godu tika rīkota vecpuišu ballīte. Kā jau tādās reizēs pieņemts, mēs apmeklējām arī striptīza klubu. Atzīšos, ka tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es esmu tādā vietā, bet to es nevienam nestāstīju - tas taču nav kārtīgs vecis, kuram pīpējot cigāru kļūst nelabi vai kurš Titāniku redzējis vairāk par vienu reizi, vai kurš ne reizi nav bijis striptīza klubā. Vēl atzīšos, ka es nedaudz nervozēju un sāku svīst jau tikai iedomājoties par tām daudzajām plikajām sievietēm, ko es tur ieraudzīšu. Iegājis iekšā, es nosēdos pašā priekšā pie galdiņa blakus skatuvei, kamēr pārējie draugi, izlikdamies, ka striptīzs viņus neinteresē, apsēdās nedaudz tālāk un turpināja dzert. Tikai vēlāk es sapratu, ka tā bija mana liktenīgā kļūda.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad man blakus pēkšņi parādījās viena no striptīza dejotājām tērpusies vienīgi krūšturī un biksītēs un jautāja, vai drīkst apsēsties. Manu klusēšanu un blenšanu uz viņas krūtīm, kas atradās manu acu augstumā mazāk kā pusmetra attālumā no manis, viņa uztvēra kā apstiprinošu atbildi un iesēdās man klēpī, aplikdama roku man ap kaklu. "Oho, tev gan ir liels mobilais telefons!" viņa izbrīnīta teica, iekārtodamās ērtāk. Es, mēģinādams saņemt sevi rokās un saprast, kas tikko noticis, pat neiedomājos pateikt, ka savu mobilo telefonu esmu atstājis mājās. Un labi, ka tā.

Striptīza dejotāja stādījās priekšā kā Kendija un sāka man uzdot dažādus jautājumus - vai es te nāku bieži, kādas meitenes man patīk, par ko es strādāju, vai man ir auto. Runājot viņa visu laiku spēlējās ar maniem matiem un liecās ar savām kuplajām krūtīm man arvien tuvāk, pa laikam pagrozīdama savu pēcpusi, it kā mēģinot ar to izgludināt manas bikses. Es jutu, kā spriedze visu laiku pieaug, un man kļuva aizvien grūtāk atrast sakarīgas atbildes uz viņas jautājumiem, bet siekalas nācās rīt divreiz biežāk, lai tās nesāktu pilēt uz mana baltā krekla.

Tā mēs kādu laiku divatā runājām, kamēr es knapi valdījos un, kozdams sev mēlē, skaitīju spuldzes pie griestiem, kad pēkšņi Kendija pieliecās man pie auss un samtainā balsī iečukstēja: "Man tagad jāiet, tūlīt būs mana dziesma. Pēc tam es tev varētu nodejot privātu deju nedaudz intīmākā atmosfērā." Tas izrādījās pēdējais piliens manā līdz malām pilnajā "kausā", un es, nespēdams vairs ilgāk noturēties, beidzu turpat savās biksēs.

Tā kā man nebija uzvilkts prezervatīvs, uz manas bikšupriekšas parādījās tumšs, mitrs plankums, un es nolēmu labāk doties mājās, pirms vēl kāds to ir pamanījis. Es vienā žurnālā lasīju, ka no grūtniecības droši aizsargā tikai prezervatīvs. Man jau pašam neliekas, ka Kendijai varētu būt bērns no manis, bet ja nu tomēr? Lūdzu, pasakiet, ka man nav par ko uztraukties! Un, ja man viņu būs jāapprec, vai pēc tam par privāto deju man tik un tā vajadzētu maksāt?

Un vēl viens nesaistīts jautājums - ja striptīza dejotāja man sēž klēpī, vai es drīkstu viņai pieskarties ar rokām, vai par to arī jāmaksā?

Nu, kā tā var!? Jau gandrīz divus mēnešus te nekas jauns nav uzrakstīts! Vēlos nekavējoties runāt ar programmas direktoru! Šitai pašdarbībai vienreiz ir jāpieliek punkts!

Gribēju būt objektīvs un, turpinot iesākto diskusiju, uzskaitīt arī lietas, ko vīrieši agrāk darīja vai uztvēra citādi. Gribēju, bet nesanāca - vai nu tādu lietu nav, vai arī es esmu stulbs šovinists, kurš to vien zina kā visās problēmās vainot nabaga sievietes un nemaz nepacenšas ieskatīties spogulī, lai ieraudzītu lielos egoisma baļķus savās acīs.* Nu kaut kā tā. Personīgi man ticamāks šķiet otrais variants, tāpēc vēlos lūgt jūs, dāmas, pierādīt, ka mana nojauta mani neviļ. Atstājiet savu komentāru par to, kas agrāk vīriešu uzvedībā bija labāks, un palīdziet mums visiem kopā atgriezt vecos labos laikus šodienā!

* Apmēram tādus vārdus teica viena meitene, ko satiku veikalā, pēc tam, kad viņa savu celi bija no visa spēka triekusi pret maniem debesu zvaniem un es bezpalīdzīgs vārtījos pa zemi, mēģinot saprast, kas tikko noticis.

Pēdējos gados esmu dzirdējis pārāk daudz joku par sieviešu un vīriešu savstarpējo attiecību tēmu. Nu, tos, kur vīrietis ir no Marsa un sieviete no Venēras. Saka jau, ka daļa taisnības ir katrā jokā, bet patiesākus jokus par šiem man nav gadījies dzirdēt kopš tiem laikiem, kad topā vēl bija anekdotes par Brežņevu. Tieši tāpēc vēlējos šai lietai beidzot pievērsties nopietni un, kas zin', varbūt pat atrisināt šo konfliktu, pirms tas kļūst nekontrolējams un - nedod, dievs - izraisa kodolkaru (pēc maniem aprēķiniem tas būtu noticis jau pagājušogad, ja vien sievietes mācētu uztaisīt atombumbu).

Es, protams, neuzskatu, ka tagad par katru cenu vajadzētu meklēt vainīgo. Tas nebūt nav nepieciešams. Mēs taču visi labi zinām, ka vainīgas ir tieši sievietes. Te būs daži piemēri, kas uzskatāmi nodemonstrēs, kā izmaiņas sieviešu domāšanā un attieksmē pret dzīvi sarežģījušas abu dzimumu kādreiz tik harmoniskās attiecības.

1. Agrāk sieviete nesūdzējās, ka viņas vīrietis atkal nav nolaidis poda vāku. Sieviete bija laimīga, ka viņš ir spējīgs nopelnīt pietiekami daudz, lai vispār varētu atļauties podu ar vāku.
2. Agrāk sieviete neiebilda, ka viņai katru dienu jāstāv virtuvē pie plīts un jāgatavo vakariņas. Sieviete to darīja ar lielu prieku un entuziasmu, lai tikai viņas vīrietim atkal nebūtu jāņem rokā siksna.
3. Agrāk sievietes neiestājās par dzimumu vienlīdzību. Sieviete labprāt atzina vīriešu pārākumu, lai varētu izvairīties no grūtiem un atbildīgiem pienākumiem, tā vietā sēžot mājās un mazgājot traukus.
4. Agrāk sieviete nepārmeta vīrietim, ka viņš atkal pa visu istabu izmētājis savas netīrās zeķes. Sieviete katru dienu mazgāja viņa zeķes un citas drēbes, lai viņas vīrietis vienmēr būtu skaists un smaržīgs.
5. Agrāk sieviete labprāt uzņēma vīrieša draugus savā mājā, kad tie gribēja pa televizoru skatīties futbolu. Sievietei tā bija iespēja parādīt, cik laba namamāte viņa ir, pienesot viesiem aukstu alu un uzkodas.
6. Agrāk sieviete neaizrādīja vīrietim, kad viņš blenza uz citas sievietes apaļumiem. Sieviete saprata vīrieša diskrēto mājienu, ka viņš netiek apmierināts pietiekami bieži un labi, lai viņam nebūtu nepieciešamības blenzt.
7. Agrāk sieviete nevainoja vīrieti par mīlēšanos ar citām sievietēm. Sieviete pateicās vīrietim par to, ka viņš ļauj tai atpūsties dienās, kad "sāp galva".
8. Agrāk sieviete nedusmojās, ka vīrietis atkal aizmirsis kāzu gadadienu. Sieviete bija laimīga, ka viņu vispār kāds ir apprecējis.
9. Agrāk sieviete pēc seksa nevēlējās veselu stundu runāt par dzīvi un attiecībām. Sieviete klusēdama cerēja, ka vīrietis ātri aizmigs un aizmirsīs sievieti izmest no savas gultas.
10. Agrāk sieviete priecājās, ja viņai dzimšanas dienā uzdāvināja mikseri vai putekļu sūcēju. Sieviete novērtēja vīrieša vēlmi padarīt viņas mājas soli vieglāku.

Ceru, ka jūs tagad nepadomāsiet, ka es esmu kaut kāds seksists. Es taču tikai vēlos mieru un saticību ikvienā mājā. Katrā ziņā, ja nu kāda vājā dzimuma lasītāja vēl nav izdomājusi sev skaistu apņemšanos jaunajam gadam, piedāvāju apņemties beidzot kļūt par katra vīrieša sapņu sievieti. Viņš to noteikti novērtēs.

Mīlestības pilnus Jums visiem šos svētkus!

Vēlējos tev atgādināt, dārgais lasītāj, ka šodien visiem Konrādiem ir liela diena, tāpēc būtu tikai pieklājīgi no tavas puses viņus apsveikt un iedzert uz viņu veselību. Ja nu gadījumā nevienu Konrādu šodien klātienē satikt neizdodas, es atļauju tev ierakstīt savu pūkaini smieklīgo dzejolīti vai smieklīgi pūkaino novēlējumu tepat zem šīs iedvesmojošās bildītes.

Es, protams, apzinos, ka rakstīt par TELE2 organizēto reklāmas kampaņu jau sen vairs nav modē, tomēr mana pilsoniskā sirdsapziņa mani neliks mierā, kamēr es to nebūšu izdarījis. Gribēju pastāstīt, ka beidzot esmu sapratis viņu neģēlīgo māsterplānu, un brīdināt jūs visus, kamēr vēl nav par vēlu.

Būsiet jau ievērojuši, ka kādu laiku atpakaļ varoņu mājaslapā parādījās TELE2 reklāma un ačgārni sēdošais tipiņš pelēkajā uzvalkā. Es ilgi skatījos un nevarēju saprast, kur es viņu agrāk jau esmu redzējis. Tā es neziņā mocījos līdz pat vakar vakaram, kad netīšām noskatījos TV3 radīto filmu "Kokaīna kurjers.Priverts", un man viss uzreiz kļuva skaidrs kā diena.

Te būs divi attēli, kas palīdzēs saprast, par ko es runāju (abas bildes noteikti ir aizsargātas ar autortiesībām, kas man nepieder, tāpēc jau iepriekš atvainojos to autoriem par šo rupjo pārkāpumu):

...

Saskatāt līdzību? Šķiet, ka TELE2 ir sapratuši, ka ar mobilo sakaru pārdošanu mūsdienās neko daudz nopelnīt vairs nav iespējams, un sametušies uz vienu roku ar pazīstamāko un neveiksmīgāko narkotiku speciālistu Privertu. Tagad viņi kopīgi plāno uzsēdināt visus TELE2 klientus uz kokaīna, piedāvājot bez maksas runāt ar savu narkotirgoni. Un tas noteikti ir tikai sākums. Varu derēt, ka drīzumā parādīsies arī reklāmas, kas teiks: "Pērc gramu kokaīna pie jebkura mūsu dīlera visā Latvijā un bonusā saņem veselas 100 bezmaksas īsziņas!" Pēc tam, nākošā gada beigās viņi lielīsies, ka visa gada laikā vien trīs cilvēki ir pārgājuši uz citu pieslēgumu, un tikai viens klients atteicies no jebkāda pieslēguma pēc tam, kad atrasts miris no kokaīna pārdozēšanas.

Šodien zvanīju policijai, lai izstāstītu visu, ko zinu par šo noziedzīgo plānu, taču viņi man teica, lai es liekoties mierā un netraucēju viņus ar savām muļķīgajām fantāzijām. Izskatās, ka šīs sazvērestības mērogs ir krietni lielāks kā man sākotnēji šķita, un Mūrnieces skaļie apgalvojumi par atteikšanos no TELE2 pakalpojumiem ir paredzēti tikai vienkāršo ļaužu acu aizmālēšanai. Tāpēc vēlos jūs brīdināt: rūpīgi pārbaudiet visu, ko šņaucat sev degunā! Tas var izrādīties kokaīns.

Varu jūs iepriecināt, ka turpinājums stāstam par Kaspara, Ivetas un Roberta mīlas trīsstūri tiks izdots grāmatā, kuru varēsiet nopirkt visās labākajās grāmatnīcās. Tas tāpēc, ka ar stāsta sākuma uzrakstīšanu esmu izsmēlis visas sava radošā ģēnija paliekas, un neviens normāls cilvēks nebūs ar mieru lasīt manis radīto turpinājumu par velti. Es, protams, neapgalvoju, ka manus rakstus vispār kādreiz ir lasījis kaut viens normāls cilvēks, bet tas jau atkal ir cits stāsts. Provizoriskais grāmatas nosaukums ir "Kaspars. Sāga turpinās". Paralēli grāmatas izdošanas procesam notiek intensīvas sarunas ar Andreju Ēķi par lielbudžeta drāmas, kas balstīta un grāmatas notikumiem, kas balstīti uz patiesiem notikumiem, producēšanu. Pagaidām tiek diskutēts, vai vajadzētu filmas tēliem pievienot arī pāris vampīrus. Andrejs saka, ka tie tagad modē.

Tomēr, zinot, cik jūs esat nepacietīgi, un redzot jūsu patiesās rūpes par Kaspara tālāko likteni, nolēmu jau tagad ieskicēt iespējamo stāsta turpinājumu. Lai saglabātu intrigu un noslēpumainību, man ir veseli trīs turpinājuma varianti.

Ticams turpinājums

Pārnācis mājās pēc vakariņām trijatā, kuru laikā Kaspars uzzināja satriecošos jaunumus, viņš iekrita savā gultā un pavadīja tur nākošās trīs dienas, gauži raudot savā spilvenā. Ceturtās dienas vakarā viņš aizgāja uz tusiņu, kuru kādā viesu namā organizēja viņa paziņa. Tur Kaspars satika daudz neredzētu cilvēku, tai skaitā arī vienu panaivu blondīni, kuru viņš tajā pašā vakarā nolika slīpi kādā no augšstāva istabiņām - lai būtu pavisam drošs, ka neko nenokavē. Nākošajā dienā, pat necenšoties atcerēties savas blondās partneres vārdu, Kaspars atgriezās mājās un vēl trīs dienas pavadīja raudot spilvenā. Pēc tam Kaspars atcerējās par Nīči un secināja, ka atkal kļuvis stiprāks. Iveta gadu vēlāk laimīgi apprecējās. Varbūt ar Robertu, varbūt kādu citu - tas Kasparu neinteresēja. Spriežot pēc kopīgo paziņu nostāstiem, Iveta esot varen ražīga un nu jau savā ģimenē audzina divus ņiprus Kaspariņus.

Traģisks turpinājums

Pirmās pāris nedēļas Rīgā Iveta dzīvoja kā sapnī. Taču vienā dienā sapnis pārvērtās murgā. Tas sākās tad, kad Roberts beidzot atklāja savu īsto dabu un izmeta Ivetu ar visām mantām uz ielas. Kādā puišu ballē Robertu bija savaldzinājis koķetais Daniēls, kurš uzreiz pateica, ka Roberta mājās var būt tikai vieni svārki un tie noteikti nebūs Ivetas. Atgriezusies mājās, Iveta uzzināja, ka nākošajā dienā pēc viņas aizbraukšanas Kaspars izdarījis pašnāvību izdzerot paciņu miegazāļu, pārgriežot sev vēnas un ielecot upē par kopā ar smagu akmeni, kas ar virvi piesiets ap kaklu. Zaudējusi jebkādu uzticību vīriešiem, Iveta atlikušo mūžu nodzīvoja viena pati, audzinādama savus septiņpadsmit kaķus un skatīdamās koru karus.

Romantisks turpinājums

Nākošajā rītā pēc liktenīgajām vakariņām Iveta un Roberts tika atrasti bez dzīvības pazīmēm guļam Roberta vecāku mājā. Abiem bija ar lielu nazi caurdurtas sirdis, un uz sienas ar asinīm rakstīts: "Tagad tu zini, kā es jūtos. Tavs Kaspars." Policija turēja aizdomās Kasparu, taču viņš bija pēkšņi pazudis. Daži runāja, ka viņš aizbraucis uz Tibetu un pievērsies reliģijai. Citi mēļoja, ka viņš, sapratis, ko izdarījis, aiz bēdām pats nomira un viņa pīšļi uzreiz pārvērtās pelnos. Viņa gars esot kļuvis par meiteņu tikumības sargātāju un tagad ceļo apkārt pa pasauli, padarot mīkstu katra vīrieša priekazizli, ja tas nepiedienīgi tuvu pietuvojas kādas neprecētas sievietes maigajam klēpim. Tādēļ arī jaunu mīlnieku guļamistabās nereti gadās apmēram šādas situācijas: meitene un puisis guļ gultā un tumsā maigojas, meitene iebāž roku puiša biksēs un pārsteigta jautā, "vai tad tu mani nemaz negribi!?" - "Gribu, protams, man tikai Kaspars traucē," puisis kautrīgi atbild un nosarkst. Arī meiteņu sarunās bieži var dzirdēt apmēram šādas frāzes: "Nu, Daiga, tas džeks, ar kuru tu vakar kopā aizgāji no kluba, tevi kārtīgi izmīlēja?" - "Nē, Anete, šitam arī bija Kaspars."

...» Stāsts ir par kādu meiteni. Sauksim viņu par Ivetu. Iveta ir simpātiska, gudra meitene. Skolā viņa nebija populārākā klases meitene, bet par neglītu viņa sevi arī neuzskatīja. Ivetai nekad nebija bijis puisis. Pirmkārt, viņa nebija tik vieglas uzvedības kā pārējās meitenes, kas kārās kaklā katram kaut cik sakarīgam puisim. Otrkārt, visi klases zēni viņai šķita bērnišķīgi un kaitinoši. Visi, izņemto vienu. Sauksim viņu par Kasparu. Kaspars vienīgais likās pietiekami nobriedis un Ivetai ar katru dienu iepatikās arvien vairāk.

Kaut gan viņi mācījās vienā klasē, Ivetai šķita, ka Kaspars viņu speciāli ignorē. Viņš ar Ivetu nekad nerunāja, bet gadījumos, kad meitene sāka sarunu, viņš kaut ko strupi atbildēja un aizgāja prom vai izlikās aizņemts. Arī klases vakaros ar Ivetu vēlējās dejot visi pārējie zēni, tikai ne Kaspars. Meitene cerēja, ka kādu dienu puisis tomēr pamanīs viņu un sapratīs, ko viņš zaudē.

Nemanot pienāca izlaiduma diena. Iveta šim pasākumam bija saposusies īpaši. Meitene zināja, ka šī droši vien ir pēdējā reize, kad viņa satiks Kasparu, tāpēc gribēja izskatīties satriecoši. Diemžēl Ivetas cerības, ka vismaz šoreiz Kaspars viņu uzaicinās uz deju, nepiepildījās. Visu vakaru viņš nepienāca meitenei pat tuvumā un vēlāk kopā ar saviem draugiem piedzērās un kaut kur nozuda, pat neatvadījies.

Ilgu laiku Iveta par Kasparu neko nedzirdēja. Viņai bija dažas īslaicīgas attiecības, taču nekas nopietns no tām nesanāca. Bija pagājis apmēram pusgads, kad kādu dienu Ivetai piezvanīja Kaspars. Iveta bija priecīga par šo negaidīto zvanu un piedāvāja satikties kādā kafejnīcā papļāpāt. Pēc pāris minūtēm, kad Kaspars beidzot bija sapratis Ivetas teikto, viņa nolika klausuli un pārdomāja notikušo. Varbūt viņai ar Kasparu tomēr kaut kas sanāk? Gan jau viņš nebūtu zvanījis, ja meitene viņam būtu pilnīgi vienaldzīga. Vakara tikšanās pagāja ātri. Abi jaunieši satikās kafejnīcā un parunāja. Pēc tam puisis pavadīja Ivetu līdz mājām un, uz atvadām pamājis ar roku, apgriezās un ātri devās prom.

Kopš tās dienas Kaspars zvanīja katru nedēļu. Viņi tikās parkā, skolā, kafejnīcās. Kaspars bija interesants sarunu biedrs un patīkams kompanjons, un meitene gaidīja kādu turpinājumu viņu jaunajām attiecībām. Tomēr puisis visu laiku ieturēja distanci. Ejot pa ielu, viņš ne reizi nepaņēma meitenes roku savējā. Viņi nekad neskūpstījās. Pat neapskāvās. Puisis atvadoties vienmēr tikai pamāja ar roku un ātri aizgāja. Ivetai sāka likties, ka Kasparu varbūt nemaz neinteresē meitenes.

Laiks gāja, un Kaspars Ivetai kļuva gandrīz kā brālis. Viņi bija iepazinuši viens otra draugus un vienmēr uz visiem tusiņiem gāja kopā. Iveta bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc ļoti novērtēja Kaspara draudzību. Viņa jau zināja, ka viņai pašai kādreiz būs trīs bērni. Meitene bija arī nolēmusi pirmo dēlu nosaukt par Kasparu. Taču to visu viņa Kasparam nestāstīja, viņš noteikti būtu smējies. Puiši Kaspara vecumā par ģimeni vēl nedomā.

Kādu dienu Iveta uz ielas satika bijušo klasesbiedru Robertu. Viņš bija ļoti mainījies - beidzot pieaudzis, ieguvis muskuļotu ķermeni un solārijā iedegušu ādu. Roberts dzīvoja Rīgā un strādāja kādā veikalā par nodaļas vadītāju. Atbraucis padzīvot pie vecākiem un atpūsties kādu laiku. Saņēmusi uzaicinājumu vakarā tikties, Iveta neatteica. Kopš tā vakara viņi satikās bieži. Izrādījās, ka arī gultā Roberts ir lielisks, un Iveta ar katru dienu kļuva arvien laimīgāka. Viņa saprata, ka beidzot satikusi savu sapņu vīrieti, un ik brīdi vaļējām acīm sapņoja atkal nonākt Roberta apskāvienos. Tā pagāja dažas nedēļas, un kādu dienu Roberts izteica negaidītu piedāvājumu - braukt viņam līdzi uz Rīgu. Iveta visu mūžu bija sapņojusi kādreiz pārcelties uz dzīvi Rīgā, tāpēc, daudz nedomājot, sajūsmināta piekrita. Tajā pašā dienā viņai piezvanīja Kaspars un piedāvāja kopīgi pavakariņot.

Iveta ar nepacietību gaidīja šo vakaru, kad varēs Kasparam izstāstīt savus jaunumus. Kaspars noteikti priecāsies par meiteni. Tad viņa atcerējās, ka puisis taču vēl nemaz nezina, ka viņa un Roberts tagad ir pāris, un nolēma uz vakariņām uzaicināt arī savu jauno draugu. Ar patīkamu satraukuma sajūtu viņa kopā ar Robertu devās uz norunāto tikšanās vietu. Šī ir viņas jaunās dzīves pirmā diena.