Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Es vakar smēķēju cigareti. Vispār jau es parasti nesmēķēju, un šis process man nesagādā pilnīgi nekādu baudu, vienkārši dažreiz gribas sajusties krutam. Jūs jau zināt tās filmas, kurās galvenais ļaundaris, stāvot sava ceļos nospiestā pretinieka priekšā, aizdedzina malboro cigareti, lai izbaudītu savu saldo uzvaru un nepiedodamā vieglprātībā sāktu stāstīt labajam varonim savus nākotnes pasaules pakļaušanas plānus, dodot tam laiku un iespēju beigu beigās tomēr pārspēt ļaundari un pazīmēties nevarīgo otrā un trešā plāna tēlu priekšā, sakot: "Es taču tev teicu, ka cigaretes tevi nogalinās!"

To cigareti es nepirku, man viņu iedeva viens bomzis, kas sēdēja pie veikala un dzēra vanaga alu. "Dai sigaretu," es viņam teicu, un viņš iedeva. Es zinu, ka viņš ir latvietis, un viņš zina, ka tāds esmu arī es, bet tas piederējās pie tās "sajusties krutam" lietas. Nu, jūs jau saprotat!

Gāju pa ielu un pīpēju. Iekšā es, protams, nevilku, citādi šausmīgi jāklepo. Negribu jau arī saslimt ar vēzi, tāpat problēmu pietiek. Sākumā vienkārši turēju to cigareti zobos, bet jau pēc dažiem soļiem sāka asarot acis no kodīgajiem dūmiem, tāpēc paņēmu to rokā starp diviem pirkstiem, pa laikam pieliekot pie šauri savilktajām lūpām.

Ejot garām skolai pamanīju divas meitenes, vidusskolnieces, kas stāvēja netālu no ieejas un sarunājās. Es, uztaisījis savu krutāko sejas izteiksmi, pasmaidīju un piemiedzu meitenēm ar aci, pamādams viņām ar galvu. Abas mirkli saskatījās un sāka ķiķināt, kaut ko čukstēdamas vien otrai ausī. Kuces. Gāju tālāk neapstādamies.

Biju jau pie parka, kad kaut kas sagriezās vēderā. Bija tāda sajūta, it kā es tikko būtu izbraucis tajā karuselī, kas vienreiz bija pie mums atvests. Nodomāju, ka tas laikam no zirņiem, ko ēdu pusdienās, un paņēmu zobos cigareti, lai vērstu domas uz to, cik kruts es esmu.

Kad pamodos, jau krēsloja. Es gulēju zālē netālu no ceļa. Blakus kāds bija vēmis. Izskatījās, ka arī ēdis zirņus. Labi vēl, ka mani neapvēma! Cigarete arī bija izdegusi. Notīrīju zemi no savām drēbēm un devos mājās. Tur mamma jau bija priekšā, paostīja mani un prasīja: "Kas, tu pīpējis esi? Tev drēbes smird." Es sataisīju nevainīgu seju un atbildēju: "Nu, ne taču! Man draugs viens pīpē. Blakus stāvēja."

Šķiet, kādam laikam krutuma devu būšu uzņēmis. Nākošreiz būs jāpamēģina smēķēt un dzert alu vienlaicīgi, tas esot vēl krutāk.