Dzīves moto
Man bērnībā pie mājas bija liela smilšu kaste, kurā es ar kaimiņu bērniem bieži mēdzu rakt tuneļus un cept smilšu kūkas. Pirms iešanas ārā, vecmāmiņa, liekot man galvā adīto cepuri ar bumbuli galā, vienmēr atkārtoja: "Atceries, Konrādiņ - ja tas nav brūns un negaršīgs, tad tas nav sūds". Kopš tā laika būs pagājuši vismaz kādi trīs gadi, un daudz kas manā dzīvē ir mainījies. Smilšu kastes vietā tika uzcelta garāža tēta jaunajam opelim, un vecmāmiņu sabradāja mūsu bullis Maigonis. Vai arī tas viss notika otrādi, īsti neatceros.. Lai nu kā, kā jau teicu, daudz kas ir mainījies. Bet manas vērtības dzīvē ir palikušas nemainīgas.
Ko es ar to gribēju pateikt? Katram cilvēkam dzīvē ir nepieciešams ceļvedis. Dzīves aksioma. Kaut kas, pie kā pieķerties brīžos, kad tu sēdi mazmājiņā un saproti, ka tikko izlietoji pēdējo tualetes papīra gabaliņu. Moto, devīze, vērtības, ticība. Sauc to kā gribi, tāpat mēs visi kādreiz nomirsim.
Vislabāk to noformulēt īsā teikumā. Tādā, ko viegli atcerēties un regulāri atkārtot visiem, kas ir gatavi uzklausīt. Tādā, kas izraisa vieglu smaidu, izklausās mazliet paradoksāls un liek aizdomāties. Tādā, kas atklāj tavu augsto intelektu un tavas personības daudzšķautņainību. Piemēram, "neatliec uz rītu to, ko vari nedarīt vispār" vai arī "ja tu nezini, kur vēlies nokļūt, tad visi ceļi tevi turp aizvedīs", vai arī "dzīvo piektdienai". Dzīvojot saskaņā ar savu moto tu vienmēr jutīsies piepildīts, kā Mārtiņu gailis uz labas namamātes galda. Tava dzīve būs cēla un brīnišķīga. Visi tevi apskaudīs un mēģinās uzminēt tavu laimes noslēpumu.
Mans dzīves moto, kā jau tu droši vien nojaut, ir "ja tas nav brūns un negaršīgs, tad tas nav sūds". Un kāds ir tavējais?
