Kautiņš klubā
Pirms pāris dienām gadījās viens piedzīvojums, kurš gandrīz beidzās traģiski. Nu labi, es mazliet pārspīlēju, bet daudz netrūka, lai nākošajā pilsētas avīzes numurā kriminālziņu sadaļā parādītos apmēram šāds raksts: "Vēlā svētdienas vakarā 1986.gadā dzimušais Konrāds J., būdams alkohola reibumā, ar nazi vienpadsmit reizes sadūra kādu pagaidām nenoskaidrotu personu, kas uzreiz pēc šī negadījuma izgāja uz ielas braucamās daļas un kuru notrieca garām braucošā automašīna VAZ, kuras vadītājs, 1936.gadā dzimušais Leonīds M. pēc pārdzīvotā šoka mira notikuma vietā no sirds mazspējas. Pagaidām nenoskaidrotā persona nogādāts rajona policijas iecirknī personības noskaidrošanai." Nu labi, es atkal pārspīlēju. Sākšu labāk visu no sākuma.
Svētdienas vakarā nolēmām ar draugiem aiziet uz klubu izklaidēties. Kā jau parasti, visu alkoholu, ko tajā vakarā paredzēts patērēt, izdzērām jau mājās - nauda taču jātaupa! Es iztukšoju divas alus pudeles. Vairāk nevar, citādi ejot pinās kājas. Kad ieradāmies klubā, ārā jau krēsloja. Tajā ir daži galdiņi, bāra lete, nedaudz nolietots biljarda galds un skatuve, uz kuras piektdienās uzstājas vietējie talanti. Atceros, tur vienu vakaru kāda meitene ar milzīgām krūtīm mēģināja žonglēt bumbiņas. Visiem baigi patika. Īstenībā, žonglēšana viņai galīgi nesanāca, bet bija interesanti skatīties, kā kratās jaunās mākslinieces melones, viņai skrienot pakaļ bumbiņām, kas regulāri krita zemē. Pēc tam uzstājās viens puisis, kurš spēlēja ģitāru un dziedāja dziesmas, bet viņu ātri vien izsvilpa. Laikam tāpēc, ka viņam nekas nekratījās.
Šoreiz skatuve bija tukša, un mēs nolēmām uzspēlēt biljardu. Biljards maksā piecdesmit santīmu par spēli. Tur jāiemet žetons, un tad izbirst visas bumbiņas. Mēs parasti tajos caurumos, kas atrodas biljarda galda malās ieliekam sešas plastmasas glāzītes, tad var spēlēt visu vakaru, maksājot tikai par vienu spēli. Viltīgi, vai ne? Man patīk biljards. Vispār es spēlēju diezgan labi un tikai vienreiz, mēģinādams stipri uzsist pa balto bumbiņu, ar kiju netīšām iedūru Artūram apmēram sprīdi zem nabas. Bet viņš pats bija vainīgs, nevajadzēja stāvēt tik tuvu galdam.
Un tad sekoja liktenīgais sitiens. Es nepareizi trāpīju pa bumbiņu, un tā izlidoja no spēles laukuma un aizripoja pa zemi, apstādamās pie kājām vienam jaunietim. Viņš to pacēla un paskatījās mūsu virzienā. "Atdod mūsu bumbiņu," es teicu. "Nāc un paņem," viņš atbildēja. "Nāc un atdod," es sacīju. "Nāc un paņem," viņš atkārtoja. "Nāc un atdod," es uzstāju. "Nāc un paņem," viņš ietiepās. Nezinu, kas man tajā brīdī uznāca, laikam vainīgs alkohols, jo parasti es neesmu tik agresīvs. Es panācu viņam tuvāk un, pacēlis kreiso kāju, atvēzējos un triecu sev pret celi kiju, mēģinādams to pārlauzt tā, kā to parasti rāda filmās. Tas man, diemžēl, neizdevās - kija nesalūza (stulbā kino industrija!), bet zilums gan uz kājas redzams vēl šodien.
Tad es teicu jaunietim: "Izejam ārā parunāt?" Viņš piekrita, un mēs abi devāmies uz izeju. Laikam atkal vainīgs alkohols, jo, sekojot savam pretiniekam ārā pa durvīm, es īsti nenovērtēju to kustības trajektoriju, un tās atsitās pret manu degunu, gandrīz nogāzdamas mani pašu no kājām. Uzreiz sajutu kaut siltu sākam plūst no deguna un sapratu, ka kontakts ar durvīm tam nav paticis. Pieliku plaukstu pie deguna, lai pārliecinātos, ka tās tiešām nav pēkšņi sākušās iesnas. Tumši sarkanās krāsas šķidrums, kas notecēja gar manu plaukstu, to apliecināja. Man vispār deguns asiņo biežāk kā vidusmēra cilvēkam. Pietiek neuzmanīgi iebāzt degunā naglu vai ieskriet stabā un viss notiek - asinsdonoru centra sapnis, tā teikt. Atceros, vienreiz braucu kaut kur autobusā un pa ceļam aizmigu. Kad galā pamodos, skatos man apkārt stāv vairāki policisti un ārsti, kaut ko spriež. Izrādās, guļot biju ar degunu atsities pret logu un sākušas tecēt pa degunu asinis. Viss kakls un krekla priekšpuse bija sarkani, pārējie autobusa pasažieri domājuši, ka man pārgriezta rīkle, izsaukuši policiju. Labi vēl, ka pamodos, pirms mani paspēja uz morgu aizvest.
Tātad, pārliecinājies, ka mans deguns tiešām asiņo, es teicu savam pretiniekam, lai viņš pagaida, es tūlīt būšu atpakaļ, un, pacēlis galvu, aizspiedu degunu un devos uz labierīcībām. Ar mokām sataustījis rokturi, atvēru durvis un gāju iekšā, bet tālu netiku. Aizķēros aiz sasodītā durvju sliekšņa un krītot gandrīz pārsitu galvu uz poda malas. Kamēr piecēlos, aiztaisīju durvis un atradu tualetes papīru, ko iebāzt nāsīs, visa grīda jau bija nošļakstīta ar asinīm. Pagāja krietns laiks, kamēr visu satīrīju. Tas nav viegli - tīrīt zemē nopilējušās asinis un vienlaicīgi censties neizlaist no deguna tās, kas vēl nav nopilējušas.
Beidzot savedis sevi un tualeti kārtībā, es iznācu ārā, lai turpinātu noskaidrot attiecības ar rupjo jaunieti, taču, kā par nelaimi, viņš bija jau aizgājis. Droši vien nobijās tas mīkstčaulis, nevarēja pat divdesmit minūtes mani pagaidīt. Nākošreiz gan es viņam parādīšu, kur vēži ziemo. Ja vien spēšu atcerēties, kā viņš izskatījās.
