Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Ieteikt draugiem

Ir pagājis jau krietns laiks, kopš es pēdējo reizi mēģināju iemācīt jums smalko jokošanas mākslu. Nenoliegšu, ka, to darot, es jutos kā zilonis, kas sūdumušai mēģina iemācīt ar snuķi pacelt baļķi. Ziloņi tā dara. Cilā baļķus, nevis māca mušas, protams! Pats vienreiz redzēju to pa diskaverī. Tiem, kas tikko tikai iepazinuši Internetu, atklāšu, ka pie manis var atrast arī pirmo un otro šī kursa lekciju.

Tātad, ķersimies jokam pie ragiem, he-he! Jūs jau droši vien esat novērojuši, ka mūsu popkultūrā ir parādījies jauns joku paveids. Tā nosaukums ir "Ieteikt draugiem". Riskējot garlaikot savus zinošākos un attapīgākos lasītājus, pastāstīšu šā joka būtību. Tā ir vienrinde, kurā tiek adresēta kāda noteikta ļaužu auditorija un kura parasti beidzas ar vārdiem "ieteikt draugiem". Piemēram, šāda: "Visi, kam garšo marinēti gurķīši, spiediet pogu ieteikt draugiem!" Vai arī: "Ja jūs gribat iebāzt pakaļā marinētu gurķīti visiem, kam garšo marinēti gurķīši, spiediet pogu ieteikt draugiem!"

Patiesībā joks jau neslēpjas šajos teikumos, bet gan tajā, ka pārējie patiešām nospiež pogu ieteikt draugiem. Šai darbībai ir divi pozitīvi aspekti. Pirmkārt, tādā veidā par šo joku uzzina arvien lielāks cilvēku loks, otrkārt, tas taču ir sasodīti smieklīgi, ka cilvēki spiež to pogu, pieskaitot sevi jokā minētajai auditorijai un izrādot cieņu autora lieliskajai humora izjūtai. Protams, vēl jau katram "spiedējam" paliek gandarījuma sajūta un mierinājums: "Nu un, ka es pats nekad savā mūžā neizdomāšu neko smieklīgu? Es toties esmu kļuvis vismaz par daļiņu no kāda cita joka!"

Sākumā tas varētu likties nedaudz anti-intuitīvi, ka joks var kļūt smieklīgāks, ja to atkārto daudzas reizes, tāpēc došu kādu salīdzinājumu. Iedomājies situāciju - cilvēks īsos, puķainos šortiņos stāv laukumā pie Brīvības pieminekļa un, iebāzis degunā rādītājpirkstu, nekustīgi skatās uz trīs zvaigznēm. Nekā smieklīga, jūs teiksiet, droši vien kāds stulbs tūrists mēģina sev īsināt laiku, gaidot, kad atvērsies esenšal. Un ja tur stāvētu pieci tādi cilvēki? Vēl joprojām nav smieklīgi. Visticamāk, kārtējā vecpuišu ballīte. Bet tagad iedomājieties, ka tajā laukumā stāv trīssimt tādu cilvēku. Sapratāt, uz ko es tēmēju, ko?

Vēl viena svarīga šo joku iezīme ir to attīstība un transformēšanās. Jūs, iespējams, pamanījāt, ka manā piemērā abos jokos bija pieminēti marinēti gurķīši. Tā nebūt nav nejaušība. Doma ir šāda - tu izvēlies vienu joku un izmanto to par pamatu savam nākošajam jokam. Tie, kas zinās oriģinālo joku, izlasot tavējo, smiesies vismaz par 17% skaļāk nekā pārējie. To zinātniski ir pierādījuši neoficiāli avoti.

Un tagad visi, kam patika šī lekcija, spiediet ieteikt draugiem!