Man nepatīk bērni
Šodien es kārtējo reizi par to pārliecinājos, kamēr veikalā gaidīju rindā, lai nopirktu marinētus gurķīšus. Man viņi nepatīk (bērni, nevis gurķīši). Četri trokšņaini sīkaļas ar smalkām balstiņām stāvēja rindā aiz manis un piecas minūtes krita man uz nerviem. Tās bija garākās piecas minūtes manā mūžā. Es daudz labprātāk šo laiku būtu pavadījis, pliks rāpojot pa stikla lauskām, kamēr man uz muguras sēž slapjš sanbernārs un siekalojas.
Protams, ne jau visi bērni ir tik neciešami. Parasti viņi tādi kļūst ap to laiku, kad iemācās runāt. Tie, kam tik ātri nepielec, ka šīs jauniegūtās spējas var izmantot, lai izvestu no pacietības apkārtējos, ir diezgan normāli arī trīs un četru gadu vecumā. Bet, sasniedzot skolas vecumu, arī vislēnākie savu klasesbiedru iespaidā kļūst pilnīgi nepanesami. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas labprātīgi izvēlas tādas profesijas kā matemātikas skolotājs, pediatrs vai saldējuma pārdevējs. Ja mani patiešām kāds piespiestu izvēlēties darbu, kas saistīts ar bērniem, es kļūtu par klaunu kas staigā pa slimnīcām un izklaidē bērnus. Tā kā "Plāksteris" Ādams. Vienīgi es ietu tikai uz neārstējami slimo bērnu nodaļu un spēlētu ar viņiem spēli "uzmini, kurš noliks karoti nākošais". Tas varētu būt interesanti.
Priecīgu pirmo septembri, sīkie nelgas!
