Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Nedēļas nogalē biju aizbraucis pie Vizmas tantes palīdzēt viņai risināt krustvārdu mīklas. Turpceļā sēdēju pie loga pilnajā autobusā un garlaikots skaitīju ceļmalas stabiņus, kad kādā pieturā iekāpa simpātiska brunete ar zaļām acīm un apsēdās man blakus. Es jutos ļoti glaimots par šādu viņas rīcību, jo ne jau tādēļ vien, ka tā bija vienīgā brīvā vieta visā autobusā, meitene būtu izvēlējusies sēdēt tieši man blakus, tāpēc nolēmu, ka viņa vēlas iepazīties.

Tā kā īpaši veiksmīgs attiecībās ar pretējo dzimumu nekad neesmu bijis, sajutu, ka mana sirds sāk sisties spēcīgāk un kaklā sāk veidoties kamols. Mēģināju atsaukt atmiņā visu, ko esmu iemācījies par uzvedību randiņā. Pirmo noteikumu man pirms daudziem man iemācīja mamma, kad ap manu mazo Pēterīti sāka augt pirmās spalviņas. "Meitenes klātbūtnē nesēdi ar izplestām kājām un nebāz roku biksēs, citādi viņa padomās, ka tev tikai viens prātā!" viņa teica. Toreiz es vēl nesapratu, par kuru vienu iet runa, bet mammu klausīju.

Juzdams, ka man pirmajam būtu jāpārtrauc neveiklais klusums, mēģināju pēc iespējas nemanāmāk norīt lielo kamolu, lai varētu uzsākt sarunu. Par laimi, atcerējos, ka man līdzi ir ledenes, tāpēc iebāzu roku kabatā, lai tās sameklētu. Tajā brīdī es atcerējos otro likumu saskarsmē ar meitenēm - esi pieklājīgs. "Vai vēlies pasūkāt?" jautāju blakussēdētājai, un tūlīt pat, saprazdams savu kļūdu, piebildu: "Konfekti," un sniedzu viņai sauju ar ledenēm. "Nē, paldies!" meitene atbildēja un izņēma grāmatu, izlikdamās, ka lasa. Es iebāzu mutē vienu ledeni un sāku domāt, sarunas tematu.

"Vai tu kaut kur brauc?" prasīju brunetei, pieliedamies tuvāk, lai varētu pasmaržot viņas matus. "Ja es nekur nebrauktu, tad droši vien šobrīd neatrastos autobusā," viņa atbildēja, nepaceldama galvu no grāmatas. Gudra meitene, es klusībā nopriecājos. Man patīk gudras meitenes. "Kas tev visvairāk patīk autobusos?" jautāju, atcerēdamies nākošo noteikumu - uzdod jautājumus, kas neprasa tikai atbildi "jā" vai "nē", lai dotu meitenei iespēju runāt. "Klusums," jauniete teica un atvirzījās no manis nedaudz tālāk. "Man arī patīk klusums," es turpināju sarunu, "un vēl man patīk sliekas." Viņa turpināja skatīties grāmatā. Sapratu, ka tas viņai ir sāpīgs temats, tāpēc piekodināju sev sliekas vairs nepieminēt.

Kādu brīdi klusumā vēroju blakussēdētāju. Viņai mugurā bija zila blūzīte, džinsu svārki un baltas biksītes. Tās es ievēroju, kad sniedzos pakaļ it kā nejauši nomestai biļetei un it kā nejauši paskatījos viņai zem svārkiem. "Man patīk tava blūze," es sacīju, atcerēdamies, ka meitenēm patīk komplimenti. "Tā nav blūze, tas ir topiņš," mana jaunā draudzene atbildēja, manāmi pikta. Klusībā nolādēju sevi par šo izgāšanos. Kā gan es varēju būt tik neaptēsts un nosaukt topiņu par blūzi! Cerams, tas nesabojās mūsu attiecības, un viņa gribēs mani satikt vēl kādu reizi.

Pie Lejasbērziem meitene piecēlās un devās uz autobusa priekšgalu. "Piezvani man kādu reizi!" es saucu viņai pakaļ. To, ka viņa droši vien nezina manu numuru es sapratu tikai tad, kad mana draudzene jau bija izkāpusi no autobusa. Tagad ar nepacietību gaidu mūsu otro randiņu. Varbūt man pat izdosies uzzināt viņas vārdu.