Mīļā dienasgrāmata
Es vēlos atzīties, ka tu neesi mana pirmā dienasgrāmata. Pirms daudziem gadiem, kad es vēl negāju skolā, man bija cita. Es īsti neatceros, kāpēc es viņu sāku rakstīt, bet pārāk ilga šī mana aizraušanās nebija. Tajā dienasgrāmatā es ierakstīju tikai vienu reizi. Teksts bija apmēram šāds: "Es šodien peldēju lielā baseinā. Tas bija forši". Un apakšā es uzzīmēju sevi ūdenī. Patieso iemeslu, kāpēc es to dienasgrāmatu pametu, es nezinu, bet vēl aizvien es dažreiz par viņu domāju. Tās ir patīkamas atmiņas. Es gribētu viņu vēl kādreiz redzēt, bet zinu, ka tas nav iespējams. Tāpat es zinu, ka arī tevi es kādreiz pametīšu. Tas ir liktenis. Vai arī es. Vai abi kopā. Tāpēc izbaudīsim šo brīdi, kamēr man tev vēl ir ko teikt. Tas droši vien ilgs vēl tikai kādas pāris dienas. Varbūt mazāk. Bet galvenais taču nav, cik ilgi tu runā, bet gan tas, ko tu pasaki, vai ne?
Tavs Konrāds.
