Par to pie galda nerunā
Vienu dienu gāju pa ielu, kad pēkšņi savajadzējās nokārtot darīšanas. Nu, tās lielās. Tās, kuras parasti kārto tualetē uz poda. Vienvārdsakot - dirst. Par laimi, netālu bija kāda neliela kafejnīca, kuru tad arī nolēmu apmeklēt. Parasti tādās reizēs pirms ieiešanas tualetē es apsēžos pie galdiņa un kādu laiku pētu ēdienkarti it kā vēlētos arī kaut ko pasūtīt. Citādi man kauns tā vienkārši pa taisno slāt uz tualeti, kamēr pārdevēja ar kaulainu aci noskatās pakaļ. Tomēr šoreiz darīšanas bija pārāk spiedošas, lai kavētu laiku ar šādu izlikšanos, tāpēc metu kaunu pie malas un uzreiz gāju dirst.
Šoreiz sūds nāca ārā neparasti mīksts un lipīgs, it kā es pēdējās trīs dienas būtu pārticis tikai no šokolādes. Es biju jau no sevis izspiedis visu, ko varēju, bet podā vēl nekas nebija iekritis. Papletu kājas un ieskatījos podā cerībā, ka varbūt esmu palaidis gar ausīm raksturīgo plunkšķi. Diemžēl, ne - sūds vēl joprojām karājās pie mana pakaļgala un pat netaisījās nekur krist. Nekāda spiešana vai pēcpuses muskuļu vingrināšana šo situāciju neuzlaboja. Mēģināju pat pacelties virs poda un pāris reizes palēkāt, bet nekā - šis turas kā pielīmēts. Rokas sasmērēt vairījos, jo prātā vēl skaidri bija palikusi pēdējā reize, kad izrādījās, ka tualetē no krāna netek ūdens. Toreiz visu dienu nācās nostaigāt ar kabatās sabāztām rokām un vēlreiz to piedzīvot negribēju.
Iedomājos, ka vajadzētu dibenu novilkt par poda malu, lai no tā sūda vienreiz atbrīvotos. Tas palīdzēja. It kā. Sūds podā iekrita gan, taču pirms tam vēl paspēja nosmērēt man visu kreiso vaigu, pie reizes pastiprinot nelāgā aromāta izplatīšanās tempu. Gaisa atsvaidzinātāja, protams, tur nebija, tāpēc atlika vienīgi cerēt, ka aiz durvīm jau negaida vēl kāds vajadzību nomākts cilvēks. Ja tā būtu, es viņu neapskaustu brīdī, kad viņš te ienāktu.
Vismaz tualetes papīrs tur, par laimi, bija pietiekamā daudzumā, citādi es gandrīz jau sāku justies kā aktieris kādā lētā komēdijā. Pagāja vismaz desmit minūtes, līdz man beidzot izdevās satīrīt savu pēcpusi pietiekami, lai varētu bez bažām vilkt kājās bikses. Piecēlies no poda un sakārtojies, es norāvu ūdeni un jau gandrīz aiztaisīju poda vāku, kad pamanīju, ka milzīgā papīra kaudze, kas tur bija sakrājusies, pat netaisās aizskaloties. Sagaidīju, kad ūdens kaste atkal pietek pilna ar ūdeni, un mēģināju vēlreiz. Atkal nekā. Kaut kāds stulbums! Ir taču 21.gadsimts, bet cilvēki vēl joprojām nav iemācījušies uztaisīt podus, kas var aizskalot vienu vienīgu rulli tualetes papīra. Pēc kādas desmitās ūdens nolaišanas reizes es beidzot atmetu ar roku un nospriedu, ka ar šo problēmu lai tiek galā kāds cits. Nomazgāju rokas un, atstājis ar brūnganā papīra putru pilno podu aiz muguras, devos ārā.
Mani gandrīz ķēra trieka, kad ieraudzīju, ka aiz durvīm stāv kafejnīcas pārdevēja un sakrustojusi rokas gaida. Bija acīmredzams, ka viņas pacietības robeža nepavisam nebija tālu. "Ko tad tu tik ātri beidzi, jaunais cilvēk? Es taču te tikai pusstundu vēl stāvu," viņa sarkastiski nošņāca, kamēr es, acis nolaidis, mēģināju pēc iespējas ātrāk tikt viņai garām un pazust no turienes, pirms viņa paspēj ieiet tualetē. "Durvju rokturis bija nolūzis, netiku ārā," nomurminājis pirmo attaisnojumu, kas ienāca prātā, es ātri pazudu no kafejnīcas, piekodinot sev mājās kartē atzīmēt vēl vienu vietu, kurai tuvākā gada laikā nav vēlams rādīties tuvumā.
8 komentāri
nu ko, konrāds ir attaisnojis uz viņu liktās cerības kā uz beņa interneta humora dinastijas turpinātāju.
Esi izsmēlis savu vulgāri radošo mūzu?
Lieki teikt, ka tā radās ne viens vien pāsteigums/pārpratums, taču bija neizsakāmi smieklīgi dzirdēt, kā no brokastu galda nākošs personāžs, pēkšņi apjauš, ka viņa WC ir slēgta un kāds tur darbojas... Pēc tam vēja ātrumā pazūdot, atstājot aiz sevis vairs tikai aromātisku virpuli, kurš izsekojams, līdz ārdurvīm....
