Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Reiz sensenos laikos velns soļoja pa ceļu, lepni izslējis savu ragaino galvu, kad pamanīja ganuzēnu, kurš laiski stāvēja ceļmalā. "Esi sveicināts, manu zēn!" velns tēvišķi sacīja. "Hei, Āžakāja," zēns atņēma sveicienu, "iedod man piecus dālderus!" Velns apstājās, pārsteigts par ganuzēna bravūrību, un brīdi meklēja vārdus azotē. "Varbūt vispirms saderam, kurš tālāk akmeni aizmetīs?" viņš jautāja, nervozi sakārtodams krādziņu un izgludinādams svārku malu. "A tu pa muti negribi, ko?" atcirta puika. Velns ne pa jokam sabijās par šādiem zēna vārdiem un, atdevis savus pēdējos grašus, laida ļekas vaļā, asti kājstarpē iespiedis. Kopš tiem laikiem velns pa zemes virsu vairs tāpat vien neblandās.