Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Vakar biju aizgājis pie friziera. Nezinu, kāpēc es to darīju. Laikam vienkārši gribēju uzzināt, vai tur viss vēl notiek tāpat kā agrāk. Pēdējo reizi frizētavā es biju ļoti sen, tas, šķiet, bija pirms bērnudārza izlaiduma. Beidzot minēto mācību iestādi, bija paredzēta fotografēšanās, un man taču bija jāizskatās solīdi, tāpēc mamma mani aizveda pie friziera. Un ne jau pie šāda tāda mazpilsētas apcirpēja. Speciāli šim pasākumam es tiku aizvests uz Rīgu un nogādāts vislabākajā pilsētas frizētavā (nu labi, droši vien to nevarētu saukt par vislabāko, bet slikta tā pavisam noteikti nebija). Frizierei uz galvas bija melni skruļļaini mati un mugurā adīts lillā džemperis. Divdesmit minūšu laikā viņa man izveidoja glītu zēngalviņu ar celiņu kreisajā malā, un pavisam drīz es jau biju atceļā uz mājām. Vēl joprojām man ir grūti atcerēties to skaisto dienu bez sentimentālas nopūtas. Diemžēl to pašu es nevarētu teikt par vakardienu.

Tātad, kā jau minēju, vakar biju aizgājis pie friziera. Noliktajā laikā ierados frizētavā, un mani sveicināja blonda Jēzus vecuma sieviete un stādījās priekšā kā Līga, aicinādama mani atģērbties un sēsties melnajā krēslā. Viņai bija balti zobi, un viņa smaržoja pēc aprikozēm. Smaidot nopētīdama manu galvas apmatojumu (uz brīdi man pat šķita, ka viņa drīzāk smīn, nevis smaida), viņa jautāja: "Nu, ko darīsim?" "Griezīsim matus," es pārsteigts atbildēju, pie sevis nodomādams, "stulbā blondīne, ko tad citu es te varētu darīt?" Tad viņa man jautāja, kādu frizūru es vēlos, un es atbildēju, ka nezinu, laikam jau kaut ko normālu. Ap to laiku man sāka rasties šaubas par tās dāmas profesionalitāti. Kad es eju pie zobārsta, viņš taču man neprasa: "Nu, ko tad šodien darīsim? Ieliksim kādu plombi vai varbūt izrausim gudrības zobu?"

Tad Līga nocēla no plaukta lielu, glaunu grāmatu biezos vākos un nolika to manā priekšā. "Te būs dažas frizūras, paskaties, varbūt atrod kādu, kas patīk". Grāmatā bija tikai bildes. Tajās bija attēloti dažādi geji, metroseksuāļi un citi maiga paskata puiši. Katrā otrajā lapā manas acis automātiski noslīdēja uz fotogrāfijā redzamās personas krūšu rajonu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām nav sieviete. Mirkli neizpratnē šķirstījis grāmatu, es jautāju frizierei, vai viņai gadījumā nav tāda pati grāmata ar vīriešu frizūrām. "Tās visas ir vīriešu frizūras," viņa atbildēja. - "Kas tu pāķis esi, vai?" To pēdējo teikumu Līga skaļi neteica, bet, spriežot pēc viņas balss tembra, noteikti padomāja gan. "Beidz tu mani apdirst, vecā govs, labāk iemācies šķēres rokā noturēt, pirms tēlo frizieri!" Es arī to skaļi neteicu, bet nodomāju gan. Divreiz. Pēc tam es pieklājīgā balsī sacīju, ka man vēl tomēr mazliet jāpārdomā manas jaunās frizūras koncepcija un jāpakonsultējas ar savu stilistu. Un vispār augošā mēnesī neesot labi griezt matus, tāpēc es droši vien pienākšu kādu citu dienu.

Tā, lūk, beidzās mans frizētavas apmeklējums. Izskatās, ka frizieru pasaulē pēdējos gados ir iestājies pamatīgs pagrimums. Agrāk gan bija labi - nevienam nebija jāstāsta frizieriem, kā griezt matus. Viņi paši to pavisam labi zināja. No klienta tika prasīts vienīgi sēdēt nekustīgi un palaikam pagriezt galvu vajadzīgajā virzienā, lai frizierim nebūtu jāmocās, staigājot turpu šurpu. Un vēl šad tad jāpietur meistara cigarete, kad tās dūmi viņam sāka kost acīs.