Rīts pēc vakardienas
Vai tev ir kādreiz gadījies nākošajā rītā pēc nelielas pasēdēšanas ar draugiem pie alus glāzes pamosties ar sāpošu, uz tualetes poda malas atbalstītu galvu un atklāt, ka vienīgie apģērba gabali uz tava kailā, ar medu ieziestā ķermeņa ir vecmammas adītie dūraiņi rokās un viena sieviešu tīkliņzeķe uz kreisās kājas, un neatcerēties pilnīgi neko no tā, kas noticis iepriekšējā vakarā, bet tavs mobilais telefons apgalvo, ka tu nedaudz pēc pusnakts esi zvanījis savai pirmajai mīlestībai no sestās klases, kura jau četrus gadus dzīvo un strādā Īrijā, un runājis ar viņu stundu un trīsdesmit piecas minūtes, bet neilgi pēc tam nosūtījis par laimi bez atbildes palikušu īsziņu ar tekstu „Es tevi mīlu. Tu ar mani pārgulēsi?” savam kaimiņam Ērikam, četrdesmitgadīgam vecpuisim, kura vārds tavā telefonā sakritības dēļ atrodams tieši blakus seksīgās Ērikas, ar lielām krūtīm un vēl lielāku pēcpusi apveltītas pārdevējas no stūra kafejnīcas, vārdam, un, ieejot istabā, ieraudzīt akvāriju, kurā dzīvo tavas zelta zivtiņas Rūdis un Maija, pilnu ar tukšām alus pudelēm, bet, kad tu, nedaudz sakopies un izdzēris litru kefīra, izej uz ielas, pamanīt, ka visi ciema iedzīvotāji, tev ejot garām, rāda uz tevi ar pirkstiem un sačukstas viens ar otru, un katrs, ar ko tu mēģini uzsākt sarunu, novēršas un straujiem soļiem dodas tālāk, ik pa laikam bažīgi palūkojoties atpakaļ pār plecu uz tavu pusi?
Man tā nekad nav gadījies.
