Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Šodien visu dienu mājās biju viens, tādēļ, garlaicības mākts, izlēmu sevi izklaidēt. Nocēlu klausuli vecajam, sarkanajam telefona aparātam un, griezdams tā ripu, lai piezvanītu kādam, kura telefona numurs sakritīs ar manu nejauši izvēlēto astoņciparu kombināciju, pie sevis klusībā ķiķināju, iztēlojoties sagaidāmo mana zvana upura reakciju un sejas izteiksmi, kad viņš sapratīs, ka ir ticis pamatīgi izjokots.

Man patīk joku zvani. Katru reizi, noliekot klausuli pēc kārtējā šāda zvana, es sajūtos varen asprātīgs un veselu galvastiesu pārāks par nepazīstamo cilvēku otrā vada galā. Gara acīm es vienmēr redzu šo nabaga nelaimīgo pēc sarunas. Atis (es parasti neuzzinu savu upuru vārdus, bet man patīk viņus personificēt) lēnām noliek klausuli un kādu brīdi domīgs vēro telefona aparātu. Tad, sasējis ciešāk rītasvārku jostu, viņš nomāktu seju šļūcošiem soļiem ienāk istabā, kur viņa sieva gludina veļu. "Man tikko kāds zvanīja un teica, ka es esmu mērkaķis. Es nesaprotu...", viņš klusā balsī saka. "Nomierinies, mīļais, tur droši vien atkal kāds neattīstīts pusaudzis muļķojās," sieva atbild, turpinādama gludināšanu "labāk aizej salabo vienreiz cepeškrāsni!". Andris apātiski paskatās uz virtuves pusi un atkal nomurmina: "Bet es nesaprotu..."

Es vienmēr pierakstu savu sakāmo pirms zvanīšanas. Tas man palīdz izvairīties no nepatīkamas minstināšanās un nodevīgiem klusuma brīžiem. Jāatzīst, ka es, veicot šos zvanus, pamatīgi nervozēju, un manas rokas un balss sāk nedaudz trīcēt. Tas laikam dēļ lielā adrenalīna daudzuma, kas izdalās manā ķermenī. Sajūta varētu būt līdzīga kā nodarboties ar seksu uz jumta ātrvilcienam, kurš pilnā ātrumā tuvojas tunelim, ja es zinātu, par ko es runāju.

Izdzirdēju klausulē garos pīkstienus un, divreiz noklepojies, sāku gaidīt. Pēc piektā signāla klausuli pacēla kāds, spriežot pēc balss, pusmūža vecuma vīrietis (PVV):

PVV: Hallo!
Es: Labdien, vai jums televizors ir vajadzīgs?
PVV: Nē, nav gan vajadzīgs.
Es: Tad es rīt atnākšu tam pakaļ. (Es pieliku pie mutes roku, lai apslāpētu savus smieklus, kas neapturami lauzās ārā)
PVV: Labi, nāciet!
Es: Eee... mm... emm... Labi.
PVV: Jūs adresi zināt?
Es: Emmm... Nezinu.
PVV: Melluži, Līdaku iela 17.
Es: Eee... Kur tas ir?
PVV: Nu, Jūrmalā.
Es: Man būs tālu jāiet.
PVV: Tas nekas, tad es varu aizsūtīt jums pa pastu. Kāda jums adrese?
Es: (Nosaucu savu adresi)
PVV: Skaidrs. Bet par sūtīšanu gan es nemaksāšu. Jums būs jāatsūta man 10 lati par pasta pakalpojumu.
Es: Desmit lati? Tas ir daudz... A, tas televizors, kāds viņš ir?
PVV: Labs! Filips. Eič dī. Plazmas. Labs.
Es: Nu, varbūt es varēšu no kāda aizņemties to naudu un aizsūtīt...
PVV: Tad atsūtiet man tos desmit latus, un es jums nākošajā dienā nosūtīšu savu televizoru. Sarunāts?
Es: Labi, sarunāts.
PVV: Gaidu. Uz redzēšanos!

Es lēnām noliku klausuli un kādu brīdi domīgs vēroju telefona aparātu. Šādu sarunas iznākumu es tiešām nebiju gaidījis. Pēc pāris minūtēm, kad mans satrauktais prāts bija mazliet nomierinājies, es sapratu, ka šāda iespēja tikt pie laba televizora pa desmit latiem gadās tikai reizi mūžā, un nolēmu to nelaist garām. Ātri aizgāju pie kaimiņa, aizņēmos no viņa desmit latus, aizskrēju uz pastu un nosūtīju naudu uz vīrieša norādīto adresi. Tagad ar nepacietību gaidu savu jauno televizoru, priecādamies, cik viltīgi man izdevās apvārdot nepazīstamo vīrieti no Mellužiem.