Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Vispirms vēlos pateikt, ka man bija ārkārtīgi liels pagodinājums no Beņa rokas saņemt stafetes kociņu internetu pārņēmušajā ķēdes rakstu skrējienā, kurā katrs par sevi uzraksta... bla, bla... nu jūs jau paši zināt. Tātad, piedāvāju jūsu uzmanībai kaut ko no manas mazās noslēpumu lādītes:

1. Cilvēki man dažkārt pārmet, ka es esmu pārāk nerunīgs, un saka: "Pastāsti mums kaut ko, Konrād!" Tajā brīdī man gribas viņiem pakaļā iebāzt roku līdz elkonim un jautāt: "Vai tā būs labi, vai vajag vēl dziļāk?" Man riebjas, ka man kaut kas ir jāsaka tikai tāpēc, ka kādam, kurš kopš dzimšanas slimo ar neārstējamu verbālo caureju, šķiet, ka es par maz runāju.
2. Man uz labās pēdas ir varžacs. Es viņu saucu par Justīni. Dažreiz es Justīnei apkārt ar pildspalvu uzzīmēju stariņus, lai viņa izskatītos pēc mazas saulītes.
3. Man vienmēr ir patikusi kārtība un sistemātiska pieeja visam, ko es daru. Kāpjot pa kāpnēm, es vienmēr skaitu pakāpienus. Ejot pa bruģi, es lieku kāju tieši uz akmeņiem un nekad nekāpju uz spraugām. Redzot uz galda trīs vai vairāk vienādus objektus (piemēram, ābolus), es tos sakārtoju rindā vai kādā citā kārtīgā kārtībā. Es nevaru paiet garām gleznai, kas pie sienas karājas šķībi, to neiztaisnojis. Es nevaru skatīties, kā citi griež salātus, jo visi, izņemot mani, to dara pilnīgi nepareizi. Manuprāt, visam uzskaitītajam bija kaut kāds nosaukums, bet man ir slinkums iet pie psihiatra, lai to noskaidrotu.
4. Es jau kopš sestās klases sapņoju kādreiz uz kādas mājas sienas uzzīmēt lielu, spalvainu locekli, bet līdz pat šai dienai neesmu saņēmis drosmi, lai veiktu šo varonīgo aktu.
5. Dažus gadus atpakaļ man tika izgriezts apencidīts. Pirms operācijas viena simpātiska meitene baltā tērpā ar garlaikotu skatienu atbrīvoja manu vēdera lejas daļu no apmatojuma, izmantojot sausu un trulu žileti, kamēr es ar pusmastā nolaistām biksēm gulēju uz aukstā izmeklēšanas galda. Kopš tās dienas kaunuma matus skujošā medmāsiņa ir biežs viesis manās erotiskajās fantāzijās.
6. Es vienreiz biju nedaudz iedzēris un pajautāju vienai nepazīstamai meitenei veikalā, vai viņa negrib man parādīt savu vāverīti. "Atnāc man līdzi uz mājām, un es tev ne to vien parādīšu", viņa atbildēja un piemiedza man ar aci. Es ļoti sakautrējos un sarkdams izgāju no veikala, tā arī neko nenopircis.
7. Es pamatskolā biju resnākais zēns klasē, un visi pārējie bērni mani apsaukāja par nīlzirgu... Nu labi, es meloju. Patiesībā es vienmēr esmu bijis tievs kā laternas stabs, un arī sliktos vārdos mani neviens, man dzirdot, nav saucis.

Nākoši pretendenti uz grēksūdzi ir:

Pēteris, jo man patīk viņa roboti.
elnv no dzīvokļa, kurš nepīpē, jo viņa pati uzprasījās.
Savējais, jo es tā gribu.
7 % apinītis, jo viņš par maz runā.
Laima Vaikule, jo es viņu mīlu.