Vafeles
Šodien pēcpusdienā sēdēju pieturā uz soliņa un domāju par vafelēm. Nav tā, ka par vafelēm es domātu ļoti bieži vai tieši otrādi - mana domāšana par vafelēm ir desmitgades ievērojamākais notikums, vienkārši tieši šodien mana sirds paģērēja, lai es domātu par vafelēm. Starp citu, man garšo vafeles. Sarullētas caurulītes formā un pildītas ar putukrējumu. Bērnībā es tādas mēdzu cept. Man bija vecs, sarūsējis vafeļu cepamais aparāts neglīti bēšīgā krāsā, kas tika pieslēgts pie elektrības padeves caur brūnu vadu ar mazliet pakusušu izolāciju. Tikko ieslēgts, viņš parasti sāka izdalīt dīvainu smaku, bet pēc kādām divdesmit minūtēm, kad tā temperatūra beidzot bija sasniegusi vafeļu cepšanai piemērotu līmeni un pirmā mīklas karote bija ielieta aparātā, virtuvē sāka izplatīties tik pazīstamā un patīkamā ceptu vafeļu smarža.
Es bieži esmu domājis par to, kādas būtu izjūtas, ja vafeļu pannā mīklas vietā ieliktu savu roku un aizvērtu vāku. Lielais brālis stāstīja, ka es redzētu Rīgu, bet es viņam neticēju. Viņš jau vienreiz mani bija pārliecinājis ziemā pielikt mēli pie cirvja, solot izrādīt lielās pilsētas brīnumus. Divas reizes es viņam noticēju, taču solītā Rīgas apmeklējuma vietā es vairākas dienas mocījos sāpēs katru reizi, kad mēģināju kaut ko apēst.
Vafeļu cepšanas procesā bija divi kritiskie momenti. Pirmkārt, vajadzēja izvēlēties pareizo mīklas daudzumu tā, lai mīkla izplestos pa visu pannu, bet neietu pāri tās malām un netecētu uz galda. Otrkārt, kad vafele ir gatava, to ļoti ātri bija jāizņem no pannas un jāsarullē, pirms tā kļūst cieta un trausla. Abus šos svarīgos vafeļu cepšanas elementus es apguvu vidēji desmitās vafeles pagatavošanas laikā. Tas nozīmēja, ka pirmos desmit kucēnus bija jāslīcina jeb vafeles bija jāapēd, kamēr neviens nav tās pamanījis un izsmējis manas neattīstītās konditora prasmes.
Saskaņā ar ticējumu es vafeles vienmēr cepu trešdienā, apsējis sev ap galvu prievīti. Citādi nevar - nekas nesanāks. Vafeļu cepšana vispār ir ļoti nomierinošs darbs, bet tai pat laikā ārkārtīgi aizraujošs. Nomierinošs, jo visas darbības ir monotonas un vienkāršas. Uzlej mīklu uz pannas, aizver vāku, aizskaiti līdz divdesmit un atpakaļ, atver vāku, izņem vafeli, sarullē to. Aizraujošs, jo tu nekad nevari paredzēt, kāda izskatīsies tava nākošā vafele. Man vienreiz netīšām izdevās uzcept vafeli, kas izskatījās pēc trīsstūra. Arī mamma atzina, ka tādas bieži negadās redzēt. Brālis gan apgalvoja, ka tā izskatoties pēc trijstūra, bet viņš jau vienmēr runā visādas muļķības.
Tā nu es tur domāju par tām vafelēm. Netālu lēkāja viens izplūkāts zvirbulis, un es pie sevis noteicu: "Ja man tagad būtu vafele, es tevi arī noteikti pacienātu!"
