Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Es šodien domāju. Ir daži cilvēki (piemēram, Benis un Lācis), kas savā dienasgrāmatā var rakstīt pilnīgi jebko, un lasītāji aiz sajūsmas spiedz un slapina bikses, savos komentāros mēģinot mēroties Beņa asprātībā un Lāča gudrībā. Un nekas nemainītos pat tad, ja viņi rakstītu tikai par to, cik reizes katru rītu ir pakasījuši savus pautus.

Kā var zināt, ka tu esi sasniedzis šādu stāvokli? Vai tev kādu rīt pienāk vēstule ar paziņojumu par uzņemšanu dari-ko-gribi-un-tu-vienalga-būsi-ģēnijs brālībā? Vai arī pirms tam ir jāiestājas kādā slepenā sektā un jāapgūst smadzeņu skalošanas tehnoloģija?

Tāpat ir arī reālajā pasaulē - kāds Kazimirs izkrāso lielu melnu kvadrātu, nosauc to par gleznu, un visi viņu sauc par izcilu mākslinieku. Kāds Stīvens izvirza absurdas un nepierādāmas hipotēzes teorētiskajā fizikā, un visi priecājās par viņa ģeniālajām idejām.

Es arī rakstu stulbus rakstus savā dienasgrāmatā, zīmēju muļķīgus zīmējumus un runāju par lietām, ko neviens nesaprot. Kāpēc es nevarētu būt ģēnijs?

P.S. Visas personas un notikumi šajā rakstā ir izdomāti, un jebkura līdzība ar reālo vai virtuālo pasauli ir tikai sagadīšanās.

P.P.S. Es sapratu, ka domāt tomēr ir kaitīgi.