Viņa
...» Stāsts ir par kādu meiteni. Sauksim viņu par Ivetu. Iveta ir simpātiska, gudra meitene. Skolā viņa nebija populārākā klases meitene, bet par neglītu viņa sevi arī neuzskatīja. Ivetai nekad nebija bijis puisis. Pirmkārt, viņa nebija tik vieglas uzvedības kā pārējās meitenes, kas kārās kaklā katram kaut cik sakarīgam puisim. Otrkārt, visi klases zēni viņai šķita bērnišķīgi un kaitinoši. Visi, izņemto vienu. Sauksim viņu par Kasparu. Kaspars vienīgais likās pietiekami nobriedis un Ivetai ar katru dienu iepatikās arvien vairāk.
Kaut gan viņi mācījās vienā klasē, Ivetai šķita, ka Kaspars viņu speciāli ignorē. Viņš ar Ivetu nekad nerunāja, bet gadījumos, kad meitene sāka sarunu, viņš kaut ko strupi atbildēja un aizgāja prom vai izlikās aizņemts. Arī klases vakaros ar Ivetu vēlējās dejot visi pārējie zēni, tikai ne Kaspars. Meitene cerēja, ka kādu dienu puisis tomēr pamanīs viņu un sapratīs, ko viņš zaudē.
Nemanot pienāca izlaiduma diena. Iveta šim pasākumam bija saposusies īpaši. Meitene zināja, ka šī droši vien ir pēdējā reize, kad viņa satiks Kasparu, tāpēc gribēja izskatīties satriecoši. Diemžēl Ivetas cerības, ka vismaz šoreiz Kaspars viņu uzaicinās uz deju, nepiepildījās. Visu vakaru viņš nepienāca meitenei pat tuvumā un vēlāk kopā ar saviem draugiem piedzērās un kaut kur nozuda, pat neatvadījies.
Ilgu laiku Iveta par Kasparu neko nedzirdēja. Viņai bija dažas īslaicīgas attiecības, taču nekas nopietns no tām nesanāca. Bija pagājis apmēram pusgads, kad kādu dienu Ivetai piezvanīja Kaspars. Iveta bija priecīga par šo negaidīto zvanu un piedāvāja satikties kādā kafejnīcā papļāpāt. Pēc pāris minūtēm, kad Kaspars beidzot bija sapratis Ivetas teikto, viņa nolika klausuli un pārdomāja notikušo. Varbūt viņai ar Kasparu tomēr kaut kas sanāk? Gan jau viņš nebūtu zvanījis, ja meitene viņam būtu pilnīgi vienaldzīga. Vakara tikšanās pagāja ātri. Abi jaunieši satikās kafejnīcā un parunāja. Pēc tam puisis pavadīja Ivetu līdz mājām un, uz atvadām pamājis ar roku, apgriezās un ātri devās prom.
Kopš tās dienas Kaspars zvanīja katru nedēļu. Viņi tikās parkā, skolā, kafejnīcās. Kaspars bija interesants sarunu biedrs un patīkams kompanjons, un meitene gaidīja kādu turpinājumu viņu jaunajām attiecībām. Tomēr puisis visu laiku ieturēja distanci. Ejot pa ielu, viņš ne reizi nepaņēma meitenes roku savējā. Viņi nekad neskūpstījās. Pat neapskāvās. Puisis atvadoties vienmēr tikai pamāja ar roku un ātri aizgāja. Ivetai sāka likties, ka Kasparu varbūt nemaz neinteresē meitenes.
Laiks gāja, un Kaspars Ivetai kļuva gandrīz kā brālis. Viņi bija iepazinuši viens otra draugus un vienmēr uz visiem tusiņiem gāja kopā. Iveta bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc ļoti novērtēja Kaspara draudzību. Viņa jau zināja, ka viņai pašai kādreiz būs trīs bērni. Meitene bija arī nolēmusi pirmo dēlu nosaukt par Kasparu. Taču to visu viņa Kasparam nestāstīja, viņš noteikti būtu smējies. Puiši Kaspara vecumā par ģimeni vēl nedomā.
Kādu dienu Iveta uz ielas satika bijušo klasesbiedru Robertu. Viņš bija ļoti mainījies - beidzot pieaudzis, ieguvis muskuļotu ķermeni un solārijā iedegušu ādu. Roberts dzīvoja Rīgā un strādāja kādā veikalā par nodaļas vadītāju. Atbraucis padzīvot pie vecākiem un atpūsties kādu laiku. Saņēmusi uzaicinājumu vakarā tikties, Iveta neatteica. Kopš tā vakara viņi satikās bieži. Izrādījās, ka arī gultā Roberts ir lielisks, un Iveta ar katru dienu kļuva arvien laimīgāka. Viņa saprata, ka beidzot satikusi savu sapņu vīrieti, un ik brīdi vaļējām acīm sapņoja atkal nonākt Roberta apskāvienos. Tā pagāja dažas nedēļas, un kādu dienu Roberts izteica negaidītu piedāvājumu - braukt viņam līdzi uz Rīgu. Iveta visu mūžu bija sapņojusi kādreiz pārcelties uz dzīvi Rīgā, tāpēc, daudz nedomājot, sajūsmināta piekrita. Tajā pašā dienā viņai piezvanīja Kaspars un piedāvāja kopīgi pavakariņot.
Iveta ar nepacietību gaidīja šo vakaru, kad varēs Kasparam izstāstīt savus jaunumus. Kaspars noteikti priecāsies par meiteni. Tad viņa atcerējās, ka puisis taču vēl nemaz nezina, ka viņa un Roberts tagad ir pāris, un nolēma uz vakariņām uzaicināt arī savu jauno draugu. Ar patīkamu satraukuma sajūtu viņa kopā ar Robertu devās uz norunāto tikšanās vietu. Šī ir viņas jaunās dzīves pirmā diena.
18 komentāri
Un atcerējos pats savus skolas gadus. Pamatskolā es toč biju tāds pats kā Kaspars. Es nebiju nūģis un klases atstumtais, bet nebiju arī populārākais čalis skolā. Tāda normāla viduvējība. Varēju kontaktēties ar meitenēm, nekādu problēmu. Bet tikai ar tām, kuras mani pārāk neinteresēja. Bet tā viena vienīgā tā arī palika nesasniegta. :D Protams, ka ar laiku viņa sāka ar lielākiem puišiem runāties, satikties un vēl viskautko darīt. Un ej nu tagad sazin, vai viņai pret mani kādā teiksim 7tā klasē nebija tādas pašas jūtas kā Ivetai pret Kasparu. Vispār būs jāuzjautā.
Abi viņi bija klasesbiedri, tomēr īpaši draugi savā starpā nebija. Roberta lielākā kaislība bija hokejs. Viņš mācēja nosaukt visas NHL un KHL hokeja komandas un to galvenos spēlētājus. Tā kā Kaspars arī aizrāvās ar hokeju, Robertam šķita, ka viņi varētu kļūt par labiem draugiem. Tomēr Roberts nespēja pārvarēt sevi un doties pie Kaspara, lai uzsāktu sarunu. Viņš domāja, ka tāds galīgs lūzeris Kasparam šķitīs pretīgs.
Ar sāpēm sirdī Roberts gaidīja pēdējo dienu - izlaidumu. Viņš nopirka labāko pilsētā pieejamo uzvalku, glītākās kurpes, iesmaržojās ar sevišķi izsmalcinātu odekolonu, bet Kaspars uz viņu pat neskatījās. Tomēr Roberts pārvarēja sevi un kādā brīdī piegāja pie Kaspara. Bija redzams, ka Kaspars ir manāmi iereibis, tomēr Roberts domāja, ka uz vēlāku brīdī neko atstāt nevajag un apsēdās viņam blakus. Roberts paskatījās krietni ieskurbušā Kaspara acīs uz izteica ilgi pirms tam ilgi pārdomātos vārdus - "Kaspar, tev droši vien mans piedāvājums būs negaidīts un es sapratīšu, ja tu mani atraidīsi, bet varbūt tomēr apmainīsimies ar telefona numuriem un kādreiz kopīgi aiziesim uz hokeja maču?" Kaspars uz Robertu nikni pablenza un uzkliedza - "Ej dirst, tu zilā cūka!" Pēc tam Kaspars pagriezās pret saviem draugiem un vēl skaļāk uzsauca - "Robčiks nāk mani koļīt, man tak vienmēr licies, ka viņš ir zilais!" Roberts neko tādu nebija gaidījis, spēji nosarka un skriešus metās prom no izlaiduma. Viņš vairs nevienam nespēja paskatīties acīs un apņēmās pēc iespējas ātrāk braukt prom no visiem uz Rīgu. Ne jau Kaspara atraidījums viņu tik ļoti bija sāpinājis. Bet tieši vārdi "zilā cūka" kremta viņa sirdij. Un Roberts tagad saprata, ka viņa dzīvei ir mērķis. Viņš tagad visiem un īpaši Kasparam pierādīs, ka nav nekāds lūzeris un vēl svarīgāk - viņš nav nekāda zilā cūka.
Roberts tvnet sieviešu sadaļā reiz bija lasījis, ka sievietēm patīk labi kopti un muskuļoti vīrieši. Tā nu viņš trešdienās, piektdienās un svētdienās sāka doties uz trenažieru zāli, bet sestdienas veltīja solārija apmeklējumam. Vēl viņš pirmdienās devās uz manikīru un ceturtdienās apmeklēja elitāru SPA salonu. Tam visam, protams, vajadzēja naudu, kādēļ viņš sāka strādāt mammas māsai piederošajā Rīgas veikalā par nodaļas vadītāju.
Kādu dienu viņš, ciemojotes pie vecākiem, netālu no mājām satika savu bijušo klasesbiedreni. Sauksim viņu par Ivetu. Pieklājības pēc viņš apjautājās, kā Ivetai klājas un vai pie reizes viņa nevarētu arī pateikt kā iet citiem biedriem, piemēram, khm, Kasparam. Tā Roberts uzzināja, ka Iveta ar Kasparu ir tuvi draugi. Tajā brīdī viņa asinis sāka vārīties, tomēr Roberts Ivetai neko neizrādīja. Viņa galvā bija bija dzimis nelietīgs plāns atvilt Ivetu Kasparam un tādējādi pierādīt viņam savu seksuālo orientāciju. Roberts apmainījās ar Ivetu telefona numuriem, uzaicināja vēlāk satikties un mājās naski ķērās lasīt tvnet forumu, lai uzzinātu, kā savaldzināt meiteni un pēc tam ievilkt viņu gultā. Viņš pat samaksāja internetā par pāris porno filmām, lai redzētu, kā to dara īsti vīri.
Solis pa solim forumā lasītie padomi tika likti lietā un Iveta nespēja pretoties Roberta šarmam un dāvātajām rozēm ar šokolādi. Drīz vien pienāca viņu pirmā reize. Abi gan bija ļoti uztraukušies, tomēr viss izdevās labi. Ivetas kulimnācijas brīdī Roberts ar gandarījumu varēja domāt par Kasparu un viņa toreiz teiktajiem vārdiem.
Bet Roberta plāns bija tikai pa pusei īstenots. Viņam vajadzēja palikt kopā ar laimīgo Ivetu vismaz līdz brīdim, kad Kaspars par to uzzinās. Tā pagāja dažas nedēļas, bet diemžēl Iveta vilcinājās Kasparam kaut ko teikt un Robertam nekas cits neatlika kā vien aicināt Ivetu sev līdzi uz Rīgu. Turklāt tas, Roberts domāja, Kasparam sāpēs vēl vairāk.
Kad Iveta beidzot iedomājās visu izstāstīt Kasparam, Roberts ierosināja, vai viņš nevarētu doties viņai līdzi - galu galā ilgi klases biedrs nav satikts un viņš noteikti priecāsies par viņu abu kopīgo laimi. Iveta, ilgi nedomājot, tam piekrita. Ar patīkamu satraukuma sajūtu Roberts īpaši rūpīgi gatavojās tikšanās brīdim. Šī ir viņa jaunās dzīves pirmā diena...
Bet tos porņikus netā vilka Iveta, lai zinātu kā uzvesties esot kopā ar Robčiku.
Vot šis ir spēcīgs ;)
